Sarmīte Kolāte. Esmu strādājusi Bērnu un jauniešu uzticības tālrunī, uzklausot izmisumā nonākušu cilvēku stāstus. Mācību laikā mēs tikāmies arī ar krīzes centra Skalbes darbiniekiem. Sēžot savā ērtajā krēslā ar kamīna sajūtu, mēs pat iedomāties nevaram, cik sarežģītas var būt situācijas, kurās sievietei ir jāpieņem lēmums par abortu, vai cik traģiski un skumji tie gadījumi, ka bērniņš dzīvo negribēts.
Nedomāju, ka sieviete, kas pieņēmusi lēmumu par abortu, to mainītu, skatoties uz topošo bērniņu, dzirdot sirdspukstus. Vienīgais mērķis, kas var tikt sasniegts, ir radīt sievietei vēl lielākas ciešanas.
Līdzīgas normas ieviestas arī vairākos ASV štatos. Pavisam nesen - maijā - šāds likums stājies spēkā Oklahomā. Cita starpā, štata likumdevējs arī pieņēmis normu, kas liedz sievietēm iespēju iesūdzēt tiesā ārstu, kurš, zinot, ka gaidāmajam bērniņam ir kāda iedzimta pataloģija, nav par to brīdinājis, lai nediskriminētu bērna ar iedzimtu invaliditāti iespēju piedzimt. Jautājums, vai slimam bērniņam ir vai nav tiesību piedzimt, patiešām ir sarežģītas debates vērts.
Oksana Zīle, veselības centra Pļavnieki ginekoloģe un dzemdību speciāliste: «Manuprāt, būtu vēlama arī nedzimušā bērna tēva rakstiska piekrišana grūtniecības pārtraukšanai. Ir jāizskata arī izņēmumi, taču šādi tiktu mazināti tie gadījumi, ka vīrietis nemaz nezina par šādu veikto soli.
Ļoti gribētos, lai visām grūtniecēm grūtniecības laika un augļa olas izvietošanās precizēšanai būtu obligāti jāveic ultrasonogrāfiskā izmeklēšana, pirms tiek izsniegts nosūtījums uz abortu, kuram būtu pievienots speciālista izsniegtais apraksts un izmeklējuma laikā veiktie uzņēmumi. Tas būtiski samazinātu komplikāciju skaitu pēc sievietei nevēlamās grūtniecības pārtraukšanas ar ķirurģisko metodi.
Gribētos arī, lai valstī tiek izskatīts jautājums par iespēju nodrošināt sociālā riska grupas sievietēm bezmaksas kontracepciju, kā tas notiek dažās Eiropas valstīs. Tur sociālā riska sievietēm (sievietēm ar maziem ienākumiem) tiek veiktas hormonālās injekcijas ik pēc 6 nedēļām. Šāda kontracepcijas metode nav dārga un izmaksātu valstij lētāk nekā negribētu bērnu audzināšana bērnunamos vai atrašana atkritumu konteineros vai glābējsilītēs.»
Jauna Privātās dzīves diskusija: Ko mēs ēdam?
Izrādās, vairākums saldējuma nemaz nav saldējums, bet sasaldēts saldums ar augu taukiem. Arī daudzi «Latvijas gurķi un tomāti» patiesībā tiek audzēti Polijā un citās vēl tālākās zemēs.
Intervijās ārsti iesaka un populāri cilvēki apgalvo, ka cenšas ēst dabiskus, Latvijā audzētus produktus un iepakojuma etiķetes izpēta līdz «pēdējai vīlei». Taču tirgotāji saka pretējo - cilvēki pērk lētāko, nevis vietējo produktu.
Kā darāt jūs? Pēc kādiem principiem izvēlaties pārtikas produktus?
Ko pērkat ekoproduktu veikalos un tirdziņos, ko parastajos lielveikalos?
Varbūt konsekventi iepērkaties pie lauku kaimiņiem, radiniekiem vai dārzeņus audzējat paši - vismaz droša manta?
Vai atliekat produktu plauktā atpakaļ tikai tāpēc, ka etiķete nosēta ar E vielām? No kurām E vielām izvairāties visvairāk?