Kad celulozes lignīns ticis ķīmiski noārdīts, atlikušās celulozes šķiedras un ūdens var tikt izmantots, lai iegūtu vēl sīkākas šķiedras – nanošķiedras. Tās ir tūkstošiem reižu mazākas par orģinālajām celulozes šķiedrām. Šajā procesā celulozes glikozes molekulas tiek sakārtotas ārkārtīgi cieši un kompakti viena pie otras. Celulozes nanoškiedras, kas iegūtas no koksnes celulozes ekstrakta var tikt izmantotas, lai radītu vienu no izturīgākajiem materiāliem, kas pārspēj pat kevlaru un oglekļa šķiedru. Tas būtu arī viegls, lēti un bieži pieejams materiāls, kam par avotu varētu izmantot zāģa skaidas un koksnes šķeldas. Izmaksu ziņā šādu celulozes nanošķiedru ieguve no koka masas iespējama 30 % apmērā un izmaksā 10 ASV dolārus kilogramā. Ir cerība, ka pēc turpmākiem pētījumiem ražošanas cena varētu nokristies līdz 1 – 2 ASV dolāriem kilogramā. Šis materiāls, salīdzinot ar oglekļa nanocaurulītēm, izmaksā pat līdz 100 reizēm lētāk.
Materiālam ir arī savi trūkumi – saskaroties ar ūdeni materiālā ietilpstošā celuloze var paŗvērsties par ko līdzīgu švammei un uzsūcot ūdeni, samazināsies materiāla izturīgums, kā arī palielināsies svars. Zinātnieki šai problēmai atrisinājumu meklē, ka materiālu varētu iekļaut ierīcēs, kas nesaskaras ar ūdeni vai arī materiālu virsmu padarot ūdens necaurlaidīgu.