Krievija, jāpiebilst, vēl pirms balsojuma bija darījusi zināmu, ka tai pieņemama būs tikai pilnīga visu tiesību atjaunošana, un, ja tiks noteikti kaut mazākie ierobežojumi, Maskava asambleju pametīs uz visiem laikiem. Lēmuma kritiķi uzskata, ka tas bijis atklāts ultimāts un EPPA to pieņēmusi.
EPPA lēmumam gan netrūkst arī pamatojuma, un runa nav par to, ka asambleja nevarētu dzīvot bez Krievijas dalības maksas. Galvenais arguments skan, ka EPPA noteiktās sankcijas ne tikai neiedarbojas uz Krieviju, bet pat noved pie cerētajam pretēja rezultāta, un šī iemesla dēļ ir nepieciešams atjaunot centienus pārliecināt Kremli dialoga gaitā. Cits jautājums gan ir, cik šīs cerības izrādīsies pamatotas.
Kas nav mazsvarīgi, EPPA ir tieši dialoga platforma, kur cita starpā arī neoficiāli un neformālā gaisotnē ir iespējams apspriest visdažādākos jautājumus.
Tā dēvētajai vecajai Eiropai un Krievijai apspriežamo tēmu netrūkst, dialoga iespējas ir visai ierobežotas, kamdēļ šāda platforma nepavisam nav lieka. Lai arī parlamentāriešu līmenī.
Tāpat jāņem vērā, ka līdz ar Krievijas un arī vēl citu valstu, tādu kā Turcija vai Azerbaidžāna, iespējamo aiziešanu no organizācijas, EPPA zaudē lielu daļu savas pastāvēšanas jēgas. EPPA ir viena no tām retajām svirām, ar kuras palīdzību ārpus Eiropas Savienības (ES) esošās šīs pasaules daļas valstis iespējams kaut daļēji piesaistīt Eiropā pieņemtajām normām un konvencijām.
Raugoties no eiropiešu skatpunkta, tas ir tā dēvētās maigās varas instruments, kas kļūst bezjēdzīgs, ja to nav kur lietot.
Visbeidzot ļoti nozīmīgs (ja ne pats nozīmīgākais) faktors, ir kontinentālajā vecajā Eiropā aizvien izplatītākā virzība uz sadarbības atjaunošanu ar Krieviju. Daļēji tā ir sava veida protests pret eiropiešu nepieciešamību soļot pa ASV interešu fārvateru un attiecīgi centieni atgūt vismaz kādu ģeopolitisko neatkarību, daļēji saistīta ar biznesa nevēlēšanos turpināt ciest zaudējumus sankciju un ierobežojumu dēļ, kas ietekmē arī politiķu nostāju.
Iepriekš minētais un vēl citi nosacījumi veido to, ko dēvē par reālpolitiku, kuras ietvaros principi un morāle ne vienmēr ir svarīgi pat attiecībās ar savējiem, nemaz nerunājot par vairāk vai mazāk svešajiem. Un šis acīmredzami ir tieši tāds gadījums, turklāt pie svešajiem tiek pieskaitīta mazākumā palikusī proamerikāniskā Eiropas daļa.
Var secināt, ka Krievijas atgriešana EPPA, lai arī ar virkni atrunu, taču ir sava veida tests. Ja izdosies spert soli (bet principā tas jau ir izdevies), tam sekos jau nākamie pasākumi Eiropas attiecību ar Maskavu uzlabošanas virzienā.
Daudzas pazīmes liecina, ka šis process ir gandrīz nenovēršams, un tā būs realitāte, ar kuru nāksies sadzīvot arī Latvijai.
Forši
kā saka
P