Šī rubrika gan ir veltīta jaunu krogu jeb, kā senāk teica, sabiedriskās ēdināšanas vietu apskatam, kā arī ieskatam tādos krogos, kuros sen nav būts. Vārdu sakot, šajā rubrikā ir runa par to, kas jauns ir atvēries vai kas senāks turpina darboties. Taču šoreiz nevaru nepieminēt kādu sabiedriskās ēdināšanas vietu, kuras vairs nav, jo tās izzušana man nāca kā liels un nepatīkams pārsteigums.
Klīnikas EGV vadītāja ginekoloģe ar specializāciju reproduktoloģijā Marta Slaidiņa par to, kur esam negatīvi līderi pasaulē, par valsts atbalsta nozīmi ģimenes plānošanā un par vecumu, kurā vislabāk dzemdēt.
Kurš ir visdzīvākais, viscentrālākais krustojums Pārdaugavā? Laikam jau tas būs Melnsila un Kalnciema ielas krustojums. Sestdienās, kad te darbojas Kalnciema tirdziņš, tas ir redzams pavisam skaidri, bet arī citās dienās tieši te traucas vissvarīgākie eskorti no Rīgas pils un Bruņinieku nama uz lidostu vai Jūrmalu.
Nezinu, vai okupācijas piecdesmit gados Smiltenei Vidzemes latviskākās pilsētas statusu izdevās saglabāt tāpēc, ka tā atrodas gan tikai mazliet, tomēr nost no, kā tolaik to sauca, Pleskavas šosejas, vai arī tāpēc, ka no Padomju Savienības ievestais darbaspēks tika izvietots divos kūdras racēju ciematos – Sedā un Zilaiskalnā, kur latviešu procents bija vēl mazāks nekā Daugavpilī, bet gan jau tam iesāņus novietojumam arī sava nozīme ir bijusi.
Žurnālists un rakstnieks Imants Liepiņš (45) par savām Pasakām par lopiem, pārbirokratizācijas cēloņiem Latvijā, sākšanu no beigām un kurā virzienā latviešiem jādodas ar laika mašīnu.