Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Kur jau ir sēnes? © DIENA(6)

Šogad ir cerības uz labu graudu ražu, vēsta ziņu dienesti. Tā kā latvietis ir vairāk gliemezis nekā putns, viņu daudz vairāk par graudiem interesē kāda cita raža – sēņu raža. Feisbukā esot iespējas stučīt par tev nepatīkamiem viedokļiem. Ja man mazbērni būtu ierādījuši visus feisbuka izmantošanas smalkumus, es noteikti vasarā kļūtu par stukaču, tiklīdz pamanītu, ka kāds tur ielicis baraviku klājiena bildi tieši darbadienas rītā ar piebildi "nevarējām vien nolasīties" vai kaut ko tamlīdzīgi aizskarošu.

Jauni viedie ragaviņās uz mežu © DIENA(1)

Vieni otriem liekas tracinoši lēni. Otriem pirmie – nepieklājīgi skaļi. Trešie iebāzuši galvu viedierīcēs tā, ka pat šķiet: arī enerģiju tie uzņem nevis ar ēdienu, bet no elektrības vada kopā ar savu glāstāmo draugu. Bet ceturtie smaida pa visu seju vai nešpetni kliedz – kā nu šķiet tā brīža situācijā atbilstošāk – un visu nenogurstoši vēro, uzsūcot sevī un laikam taču jau kaut kur noglabājot, lai pēc kādiem gadiem vilktu ārā un piedāvātu jau kā savu, paša kompilēto izpratni par to, ko nozīmē būt kādas paaudzes pārstāvim.

Caur uguni par sapņiem un cerībām © DIENA

Jāatzīst, vasaras saulgriežu svinēšana savulaik man bija līdz galam neatklāta teritorija. Bērnībā tajā, ka oficiāli var neiet gulēt, jāņot līdz rītam un sadarīt visādas lietas, kuras ikdienā, visticamāk, netiktu tik viegli pieļautas, bija savs šarms, taču kaut ko tā īsti šajos svētkos ilgi nevarēju "noķert". Varbūt to svinīgā rituāla sajūtu, par kuru tik daudz runāts tautasdziesmās, ticējumos un teiksmās.

Pirmsjāņu sveiciens! © DIENA(1)

Vasarā Latvija ir vairāk lielvalsts nekā ziemā. Kamēr Kurzemē un Vidzemē dzīvo un nedzīvo dabu šķaida krusas graudi olas lielumā un virpuļviesulis ar vispārējām vēlēšanu tiesībām līdzvēr­tīgu jaudu plēš laukā atlikušās muižu alejas, nesdams pa gaisu lielus bērzus ar visām saknēm un sētās pār­vietodams pat traktorus, tikmēr rīdzinieki slinki dzer alu savās dārza lapenēs vai jumta terasēs, velti cerēda­mi, ka Pērkontēvs tiem piedāvās kādu nevirtuālu atrakciju, lai nav jāizdzer par vienu alu vairāk, nekā vajadzētu.

Seši vārdi teikumā bez plaģiāta © DIENA(4)

Par to, kādai jābūt un cik pieejama Latvijā ir izglītība dažādos līmeņos, šķēpi tikuši lauzti, lūst un noteikti vēl daudz un dikti lūzīs. Bet vai tas attaisno un izskaidro arvien no jauna uzvirmojošos skandālus ap Latvijas Universitātes rektora vēlēša­nām?

Mazjēdzīgi strīdi © DIENA(4)

Kamēr vēl viedums tehnoloģijās mūs galīgi nav pārņēmis, varam atgriezties pie viedajiem cilvēku vidū. Aizvadītā nedēļa pagāja tādā kā pēcstarppirmsvēlēšanu zīmē – viena balsošana bija beigusies, otra jau brieda un, par spīti visām pirms tam izskanējušajām bažām, beidzās ar pārliecinošu rezultātu. Egils Levits būs nākamais Latvijas Valsts prezidents, jūlijā amatā nomainot pašreiz šajā krēslā sēdošo Raimondu Vējoni.

Cilvēks un viņa vieta © DIENA

Vesalas divas vēlēšanas. Vispirms balsojums par Latvijas pārstāvjiem Eiropas Parlamentā, un jau dažas dienas vēlāk Saeima vēlēs jauno Valsts prezidentu. Pašreiz šajā krēslā sēdošais Raimonds Vējonis uz amatu vairs nepretendē, līdz ar to paverot iespējas vienam no trim citiem kandidātiem. Viņu star­pā cīņa jau iezīmējusies, un aizkulišu intrigu kā vien­mēr netrūkst.

Labs rīts! © DIENA(1)

Maijam ir tās dienas skaistās, visi, kam nav slinkums, slaistās. Daži pat līdz pieciem rītā uzdzīvo un iekļūst tvītā. Sitējs upurim līdz ķūlim, kā tāds ticis šim līdz mūlim? Pilsētā, kur piedzimst vēji, valda baigie izsitēji. Kambala, aun fiksi kājas, būs tev arī jāliepājas!

Bišķiņ ārpus © DIENA

Filozofēt par laiku, tā mainīgo un vienlaikus stingri noteikto un neizbēgamo ātrumu, svarīgumu un absolūto relativitāti varētu mūžīgi. Tāpat kā par tauriņa efektu un tām neredzamajām saitēm, kas beigu beigās vienmēr visu sasien vienā lielā kamolā, saliekot blakus tēmas, kas vēl nesen varēja šķist pilnīgi dažādi un savstarpēji nesaistīti lielumi.

Future on his shoulders!* © DIENA(6)

Desu vai brīvību? Ja tā pavisam godīgi, ko jūs šodien izvēlētos, ja atkal vajadzētu? Un, ja šo jautājumu uzdod korektāk, varbūt, teiksim tā, mūsdienām un pašreizējai situācijai arī atbilsto­šāk – skaidrību par nākotni, drošību par personīgo labklājī­bu vai ideālus, abstraktu ideju, pārliecību, kurai liek sekot tikai tāds nedefinējams lielums kā sirdsapziņa? Ko jūs izvēlētos?

Izdegušie © DIENA(1)

Ja uguns ir lielāka par tavām iespējām, nevajag uz to skatīties. "Tā tevi izdedzina," saka arhitekts Pēteris Blūms, šonedēļ sarunā ar SestDienu atskatoties ne tikai uz Parīzes Dievmātes katedrāles, bet vēl citiem lieliem un postošiem kultūras celtņu ugunsgrēkiem tepat, Latvijā. Par ēkām var domāt kā par dzīvām būtnēm – tās tik tiešām var noslaktēt un var upurēt. Arī durvis, arī pagrabi un bēniņi stāsta. Lietas nekad nav tikai ķermeniskas – tajās ir savs gars, un tās nes līdzi pieredzi un zināša­nas, ko tikai vajag mācēt nolasīt.

Lieldienu rebrendings © DIENA(3)

Parīzes Dievmātes katedrāle deg. Šī ziņa kaut kā momentā aizslaucīja visu iepriekš domāto par to, ko būtu vērts žurnāla ievadslejā pateikt pirms svēt­kiem, atstājot dīvainu sajūtu par nepastāvību un visa zudību. Redz, nav tomēr taisnība – pat akmens saules mūžu nedzīvo.

Čekas maisu recenzija © DIENA(2)

Saruna ar tējkannu un putekļsūcēju, kas visu dzird un noklausās. Un maisu kaudze, kas vienmēr kaut kur stūrī, aizmugurē vai priekšā vīd un nepazūd. Patiesībā līdz galam nekad neizpētāma. Un tieši tāpēc nebeidzami klātesoša.

Zīmes visapkārt © DIENA

Cik bieži jums sanācis redzēt miglu? Jāatzīst, man visai bieži. Skaists skats, turklāt gan laukos, gan pilsētā esot. Pazīstami rakstnieki miglai veltījuši pat veselas grāma­tas. Tomēr, šķiet, tikai LTV jauna­jam šefam ienācis prātā miglu uztvert kā īpašu zīmi un priekš­vēstnesi amata saņemšanai.

Kliedziens pēc seksa un koncertzāles © DIENA(14)

Mūsdienu jaunieši mīlējas mazāk. Tagad tās vairs nav tikai aizdo­mas, līdz kurām varētu nonākt, raugoties uz virtuālās realitātes straujo izrāvienu un telefonā pazaudētiem skatieniem, ko vairs tāpat vien nenoķert, – tagad to parāda arī statistikas skaitļi.

Vārnu arvien vairāk © DIENA(2)

Šonedēļ, kad pavasaris vismaz ik pa lai­kam, vismaz viļņveidīgi beidzot gaisā jūtams, tā vien gribas par cilvēku pasauli runāt līdzībās ar putniem. Tā pavisam banāli. Nemaz nebūtu grūti atrast pāvus, vārdos nosaukt tikai savas sekstes dēļ lielīgos gaiļus un vistas kladzinātājas. Arī par gājputniem kārtējo reizi parunāt varētu un varbūt pat meklēt līdzības ar izmirstošām putnu sugām. Un tādā kontekstā ornitologa Aināra Auniņa sarunā ar SestDienu teiktais, ka pēdējā laikā pieaug vārnu skaits, iegūst jau pavisam citu nozīmi…

Vispārināt nevajag © DIENA(3)

Deviņdesmitajos bija tādi urbānie mīti un pilsētas spoku stāsti, kur nemainīgi figurēja melna volga un meitenītes sarkanās kurpītēs. Būtu interesanti, ja kāds britu zinātnieks vai pašmāju pētnieks izpētītu, kāpēc tieši šādas detaļas un kādus zemapziņas strāvojumus tās mūsos parāda, taču dzīvi tie mīti bija bezgala – neviens sevi cie­nošs tā laika pusaudzis to nenoliegs.

Starpstāvoklī © DIENA(2)

"Mūsu dzīve savā ziņā ir seriāls, jo mums ir konkrēta secība tam, kā jādzīvo. Mijas vecuma posmi, un mēs atrodamies starp dzimšanu un nāvi," šīs nedēļas sarunā ar SestDienu saka pazīsta­mais kino provokators Larss fon Trīrs. Taču šķiet, šie teikumi nav tikai viņa, tie ir kaut kur gaisā, jo visa nedēļa pagājusi tādā kā klusā sēru sajūtā. Ir jocīgi zaudēt cilvēkus, kurus nekad klātbūtnē neesi pazinis. Taču "stum, stum" skan galvā un par to gribas runāt, varbūt novēloti vēl kaut ko uzzināt, it kā pašam sava un sevis "stumšana" no tā būtu atkarīga un pat vispār iespējama.

Labrīt! © DIENA(6)

Pavasaris būšot garš. Ne tik garš kā Otrais karš. To Latvijas iedzīvotāji dabūja jau 1939. gada rudenī, spiesti ielaist valstī padomju karabāzes, un kopš tā laika spiesti izjust jau 80 gadus. Lai gan līdz 16.martam vēl divas nedēļas, arī šajā SestDienas numurā vismaz divi raksti vairāk vai mazāk tieši skar Otrā pasaules kara tēmu.

Ideālais © DIENA(2)

Latvju tautas vēlmes un cerības sagaidīt to ideālo un īsto Valsts prezidentu brīžiem šķiet gluži vai vienā plauktā liekamas ar mazu meiteņu sapņiem par princešu kleitām un princi zirgā – nudien nav nekādu šaubu, ka tādi pastāv, bez neviena melnumiņa, gaismas nesēji, kas spēs beidzot pasauli sakārtot un pateikt, kā visam jānotiek, tikai kaut kā nav gadījušies ceļā… Tāpēc jābučo vien tie krupji, kamēr princis beidzot uzbursies uz līdzenas vietas un saule līdz ar viņu atspīdēs.