Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Vētra pirms klusuma © DIENA

Zinu cilvēku, kurš tikai Emīla Dārziņa Melanholiskā valša dēļ iemācījās spēlēt klavieres, nopirka pat vecu flīģeli un joprojām uz tā neko īsti nespēlē. Vismaz klausītājiem ne. Nekad neesmu pajautājusi, vai viņam vairāk tā melanholija vai valsis saista, bet, domājot par viņu un viņa flīģeli senas lauku mājas un meža vidū, vienmēr kļūst silti.

Nopietni smieklīgais © DIENA

Pēdējos mēnešos tik daudz piesauktā e-veselība kā neat­mežģināmi sarežģīta sistēma, kura baro pati sevi, bet ārā neko "izspļaut" nespēj. Mūžīgi ekrānam pievērsts skatiens kā mūsdienu komunikācijas forma un viedtālrunis kā mūsu trešā acis un jaunā reliģija. Arī citvalstu līderi savos bērnišķīgajos izgājienos, vides problēmas un Maira Brieža apņēmīgā spīts pirms gaidāmās lielās cīņas.

No barikādēm līdz slepenajiem kambariem © DIENA(2)

Pirms neesat nonācis patiesi dramatiskās, biedējošās vai pārcilvēcīgi sāpīgās situācijās, nekad nespēsiet līdz galam apzināties, cik apziņas plūsma ir netverami brīnišķīga lieta. Varētu šķist, ka bailes, sāpes un vēl citas sajūtas paralizē domāšanu, taču tā nebūt nav.

Latviski melnbaltais trauslums © DIENA

Brīvība dod iespēju kļūt par cilvēku – saka Krišs Zilgalvis. Viņš kopā ar tēvu mākslinieku Dzintaru Zilgalvi Doma baznīcas logā izvei­dojis piemiņas zīmi nākotnei – barikāžu laikam veltītu vitrāžu. Bez acīs krītošām spilgti košām krāsām un stereotipiskām ainām. Kā saka paši māksli­nieki – tīru un dzidru. Kā dimants, kas neko vienu neuzsver, bet neko arī neizslēdz.

Parunāsim par brīnumiem © DIENA

Kāpēc cilvēki nereti tik ļoti alkst brīnumu? Kas tajā, ko mēs neizprotam un nespējam izskaidrot, šķiet tik pievilcīgs? Un kāpēc tad, kad tiešām piedzīvojam to, ko varētu saukt par brīnumu, nemaz nevēlamies tam ticēt un pie­ņemt?

Nemirstīgie © DIENA(29)

Kas vieno slavenu dziedoni, skandalozu politiķi, filmas kārtējo sēriju un varbūt pat dušas želeju, kas mums katram vannasista­bā uz plaukta? Skan jau dīvaini, taču princi­pā uz visu no iepriekš nosauktā mūsdienās var attiecināt vārdu "nemirstīgs". Uz katru gan pilnīgi citādi un pavisam par citiem nopelniem.

Cenzūras DNS © DIENA(3)

Neredz, nedzird, nerunā. Trīs slavenie mērka­ķi ar aizklātām acīm, ausīm un muti, kas mūsdienās sen iemantojuši ikonisku nozīmi un iegūluši pat viedtālruņu sarakstes sim­bolu skaitā, visiem ir labi pazīstami. Taču, vai XVII gadsimta Japānā ar tiem tika saprasts tas pats, kas mūsdienu Rietumu pasaulē?

Četri izsmēķi un dopings © DIENA

Pasaule ir viena traka būšana – kamēr vienā malā šauj, izmēģina kodolraķetes, gāž diktato­rus un atkal sagrābj varu, citā priecājas par sportistu uzvarām, piešķir balvas kultūrā, raud par laikapstākļiem un galu galā varbūt pat pievēršas bohēmai. To visu uzskaitot, nebūt negribu teikt, ka kaut kas no tā ir vairāk vai mazāk svarīgs. Lielais un mazais, skumjais un priecīgais, smagais un vieglais vienmēr ir blakus. No sīkajām lietām jau sastāvot lielās, un vienā brīdī tās jau vairs nemaz neesot atdalāmas, saka gudri cilvēki. Un viņiem nevar nepie­krist.

Labrīt! © DIENA(4)

Biju te nesen Eiropas dienvidgalā. Tur vēl turpinās alus un sauļošanās sezona, viss kā pie cilvēkiem, un vienīgo perverso ainu redzēju lielveikalā – kad tu no plus 20 grādiem un palmām ieej viņu Spices analogā un ieraugi baltām pūkām apkaisītu Ziemassvētku egli, patiešām kļūst jocīgi ap dūšu.

Sveika, mūžīgo studentu rota! © DIENA(9)

Demokrātijai ir viens diezgan nepatīkams trūkums – nevar balsot mirušie. Jo mirušie atšķirībā no nepilngadīgajiem, par kuru balsošanas tiesībām iestājas visa veida revolucionāri, zina, ka pasaule nav sākusies ar viņiem; daudzi no viņiem labāk par jebkuru citu zina arī to, kur noved revolūci­jas.

Sveiki lāčplēši un lāceņplēses! © DIENA(11)

Lai gan par Latvijas lielāko noslēpumu parasti tiek uzskatīts tas, ka Latvijai nav noslēpumu, ir tomēr itin daudz lietu, kuras klāj noslēpumaina vai neizskaidrojama aura.

Labrīt! © DIENA(1)

Mūsu bijušais kolēģis, kādreizējais Dienas sporta nodaļas vadītājs Arturs Vaiders droši vien bija cerējis mantot savas dzimtas ilgdzīvotāju gēnus un noraut līdz simt gadiem. Tad viņš būtu paguvis savā stilā uzrakstīt spilgtas atmiņas gan par savām, gan savu senču gaitām.

Labrīt! © DIENA(36)

Ja gribat uzzināt, kas mājo latvieša dvēseles tumšākajos stūros, nav nepieciešams vest viņu caur nebal­tas ādas krāsas birztaliņu vai stumt praidistu pilnā skapī, jo ir kāds daudz efektī­vāks marķieris – skolas obligātās literatūras saraksts. Pat cilvēki ar vārdu tad pazaudē piesardzību un pilnu krūti metas publiskās telpas čūsku midzenī apgalvot, cik ļoti visi šie cibiņi, antiņi, dullie daukas un pārējie ne­veiksminieki sērdieņi kaitē skolnieku psihis­kajai veselībai un karjerorientācijai, bet tie, kas slēpjas aiz nikiem, obligātās literatūras vērtējumā ir vēl tiešāki: "Prātā nenāk piedzīt bērniem galvu ar bankrotējušu kaķīšu vaima­nām vai sētā iesprostotas, bezperspektīvas kalpones jūtu uzplūdiem!" Jūs dažu labu kaimiņu varbūt tā arī visu mūžu tuvāk neie­pazītu un turētu viņu par klusu un labsirdīgu mauriņa pļāvēju, ja nebūtu šā obligātās literatūras cinīša, pret kuru gāžoties taptu redzams, kādas vērtības šim kaimiņam īsti ir viņa garamantu vezumā.

Tādi mēs tipi © DIENA(2)

Tā pasaule apkārt tomēr ir viens liels joks. Tikko vēl bija zaļa, nu jau krāsaina. Tikko vēl tevi sauca par bērnu, nu jau jāiet vēlēt un jāizdara nopietnas izvēles. Tikko vēl biji nolēmis būvēt mājas, pēkšņi atskārsti, ka tava impērija patiesībā slēpjas kurpēs. Tikko vēl bezcerīgi mēģināji paspert mazu solīti, te pēkšņi attapies lielu atklājumu priekšā un pārbīdīji zinātni gaismas ātrumā uz priekšu.

Bokseru miega zāles © DIENA(1)

Pasaki man, kas ir tavi draugi, un es pateikšu, kas esi tu. Kad tā padomā, šis vecais labais teiciens par to pašu kopbildes ieraudzīšanu vien runā.

Veidenbaums, Soross un mizgrauži © DIENA(8)

Viss ir joks, par visu smejies,/ Laid, lai citi raud un vaid, – tā savulaik rakstīja Eduards Veidenbaums, un, šķiet, šo viņa pantu tā nopietni ņēmis igaunis Marguss Konnula – viņš Veidenbauma 150. jubileju nosvinēja, skrienot no Tartu līdz Kalāčiem. Varētu teikt – tāds labs joks, ja vien 170 kilometru nebūtu distance, kurā gauži viegli var sagrīļoties. Bet Veidenbauma virziens, tā teikt, ieturēts.

Stiprums un tilpums © DIENA(2)

Ideālās pasaules mūsu prātā ir kaut kas ļoti skaists. Ne tāpēc, ka utopiski sapņi ļauj neredzēt vai aizmukt no skaudrās realitātes, bet gan tāpēc, ka tieši skaidra sapratne par to, ko uzskatām par nevainojamu, ļauj pa īstam apzināties, kas tad vainas tai mūsu ikdienai un objektīvajai apkārtnei. Turklāt – ja nav vīzijas vai sapņa (sauciet, kā gribat), ko un kā vēlamies un varam īstenot, tad kā lai zina, kuras zvaigznes vispār jāaizsniedz?

Starp tautas svārstībām un kafijas šļakatām © DIENA(3)

Šonedēļ, ceļojot drusku laikā un ciemojoties vietā, kurā atmiņu man krietni vairāk nekā tur esošo pastāvīgo iedzīvotāju, ļāvu atklātās jūras vējam izpūst galvu tukšu un domāju par to vietu, kur sākas krasts. Ziemā tās smilšu līnijas šeit vispār nav, vienmēr šķiet, ka ūdens jau tūlīt, tūlīt smelsies mājās un kāds lielāks vilnis taisni no gultas aizskalos jūrā. Nebūs pat sērfa dēlis jāmeklē. Un varbūt vēl pēc gadiem simts šajā vietā tiešām skalosies ūdens – nez vai tad būs vēl kāds, kas zinās stāstīt par to pasauli, ko būs apseguši viļņi un ūdens padarījis par zemūdens fantāziju.