Nevar prognozēt, kas būs noticis līdz šā raksta publicēšanas brīdim, bet tā tapšanas laikā, 9. jūlijā, vismaz Rīgā solītie zibeņi un pērkoni kā nenāk, tā nenāk, pat parasts lietiņš skopojas, kur nu vēl virpuļviesulis, kas sagrieztu debesi ar zemi un, kas zina, vēl Pārdaugavas uzvareklim pieķertos un aiznestu pa gaisu līdz Daugavai kā Lāčplēsis Melno… Tik ilgstošs karstums vasarā virs plus 30 grādiem pat ilgdzīvotājiem atmiņā nav saglabājies, taču negaisi gan nav likuši sevi gaidīt.
Lietas, kuras mums žēl izmest – krāmi. Lietas, kuras nav varējuši izmest vecāki – vintāža. Lietas, kuras neizmeta vecmāmiņa un vectētiņš – antikvariāts.
Arhitekte Andra Bula par to, kā Gaiļezerā taps modernākais daudzfunkcionālais medicīnas centrs Latvijā, par sajūtām zemestrīcē un par to, kur vajadzētu celt koncertzāli.
Vēroju, kā suns ķer savu asti, un domāju: "Kas tādam nekaiš, cik maz viņam vajag, lai sevi nodarbinātu..." Bet tad atskārtu, ka jau desmit minūtes vēroju, kā suns ķer savu asti.
Fotogrāfs Jānis Deinats par savu 60 gadu jubilejas izstādi, apskaidrību, saprotot, ka daudzas savas labās bildes vairs neredzēs, un par viscimperlīgāko pasūtītāju.