Kopš izskan bažas, ka Latvijā mītošie nelatvieši dzīvo nepareizā informatīvajā telpā, es šad tad ļaujos kādai spēlei: ieskatos latviešu medijos kā krievs.
Mūsu tēvzemē ir viens Rihards Bargais, mīļš un savā ziņā vienreizējs, protams, bet tikai viens, kurpretim Berlīnē sastapu veselus piecpadsmit rihardus bargos vienā telpā – maza Neiķelnes kluba mazā dibentelpā –, kādas Rīgā ir divas ar pusi, bet te – simtiem.
Okupācijas muzeja tēma pēdējā mēnesī ir kļuvusi par karsto kartupeli, kas tiek mētāts no vienas rokas otrā, nekādi neatdziest, un arī apēst to neizdodas. Jautājums ir ne tikai par ēku un laukumu, bet par to, kā mēs redzam paši sevi, kurus simbolus uzskatām par būtiskiem. Galu galā, pārveidojot muzeju, mēs mainām ievērojamu šķautni mūsu nācijas identitātē.
Ziemeļu un Baltijas valstu Dziesmu svētku noslēguma koncerta raitais ritējums pierāda, ka kopkorim Mežaparka estrādē nav obligāti jādzied sešas stundas
E-pastā pienākusi vēstule, kas sākas ar uzrunu: "Dārgais draugs". Es, protams, to tālāk nelasu, jo skaidrs, ka tā ir kārtējā ziņa no nigēriešu prinča vai aicinājums saņemt milzu mantojumu. Parasti šādās vēstulēs pat netiek prasīts, lai es sūtu naudu vai iedodu bankas konta datus. Man ir tikai jāatbild.
Gadalaikiem mainoties, arī atkušņa suņu mēsli nomainījuši vietu un pārcēlušies no sniega apklātajām ietvēm uz zaļo zonu. Pat vietās, kur apstādījumu šķietami nav un ietvē asfalta ierāmētā pleķī ir tikai vientuļš koks, visdrīzāk rotāsies suņa kaka.
Latvieši pirmām kārtām, protams, ir liela lasītāju tauta, un mums, tiem, kuri gribētu, lai arhitektūra izglītotas personības interešu laukā aizņemtu tikpat nozīmīgu vietu kā literatūra, teātris un Andra Nelsona starptautiskie panākumi, ar to ir jārēķinās.
Kapličā sapulcējušies bēru viesi. Visi sagatavojušies atvadu rituālam. Izvadītāja, kā parasti, ir pusmūža sieviete ar spalgu balsi, drēgnajā kapličas klusumā viņa griezīgā un svētulīgā tonī sāk lasīt nezināma tautas dzejnieka rindas par zvaigznēm, kas šobrīd pie debesīm asarās mirkst.
Tā ir jauna, skaista sieviete ar gariem gaišiem zirgastē saņemtiem matiem un spīdumu uz lūpām. Uz viņas virsjakas krūšu kabatas ir paliela uzlīme "Tiek veikta videonovērošana". Viņai ap kaklu ir aplocīta neliela videonovērošanas zonde. Šīs zondes un policijas darbinieces skatiens neuztver vienu un to pašu skatu, un mani ļoti interesētu uzzināt, ko redz viņa.
Citkārt jāraksta gandrīz ne par ko, taču maijs ir tāds mazais oktobris, kad arhitektūras notikumu ir tik daudz, ka starp trim svarīgām lietām pazūd pārējie gada notikumi.