Esam daudzām vētrām cauri gājuši...

Raudziņas kundze, RPIVA ir ļoti plašs filiāļu tīkls. Katra, jādomā, citāda. Kāda ir Cēsu filiāles atšķirība?

M. R. Cēsu filiāles galvenā atšķirības zīme, mēs esam vecākā, pirmā RPIVA filiāle. Eksperimentēja – izdosies vai neizdosies. Otrs – mēs kā pa ķēdīti nododam tālāk Cēsu Skolotāju institūta tradīcijas. Mēs tās ļoti nopietni esam pētījuši. Vēl joprojām Cēsīs ir skolotāji, kas tur ir mācījušies.

Nākamais – vieta, kur mēs atrodamies. Mēs atrodamies blakus Sv. Jāņa baznīcai, pašā vecpilsētas sirdī. Arī studentu skaita ziņā turamies līderos. Bez tam, neskatoties, ka filiāles pastāvēšanas laikā mainījušies trīs RPIVA rektori, Cēsīs – trīs mēri, visu laiku jūtam pilsētā tādu kā pleca sajūtu.

Kā mainās pieprasijumspiedāvājums? Varbūt jauns kurss jāver vaļā? Vai kāds jāver ciet?

M. R. Piedāvājums visu laiku ir mainīgs. Lūk, pamazām valstī sāk uzlaboties dzimstība, akūts ir bērnudārzu trūkums. Veras vaļā bērnudārzi, pirmsskolas izglītības grupas pie skolām, un ir vajadzīgi pedagogi. Mums ilgi nebija skolotāju programmās tāds studentu skaits kā šobrīd – 60 vienā grupā!

Tieši pirmsskolas skolotāji. Ir nācies kādu kursu slēgt?

M. R. Pagaidām nē. Vienu brīdi nebija intereses par psiholoģijas studijām, tagad tā atjaunojusies.

Rozenberga kungs, RPIVA Cēsu filiāle atvērta 1995. gadā. Cik pašvaldība varētu būt šajos gados ietaupījusi caur to, ka vienas augstskolas filiāle atrodas Cēsīs?

J. R. Grūti pateikt, vai ir matemātisks ietaupījums. Drīzāk ir ieguvums citā ziņā. Piemēram, 2007. gadā pašvaldība pasūtīja pirmsskolas izglītības pedagogu sagatavošanu, kas ļāva meitenēm, kas jau strādāja attiecīgajā nozarē, turpat arī studēt. Tātad viņas nemēroja ceļu uz citu pilsētu, tas bija samērojams ar pastāvīgo darbu. Cik bieži gan aizplūst studēt galvaspilsētā, Rīga iekārdina, un viss beidzas. Šis bija tāds pašvaldības pasūtījums – maksājām stipendijas, piecām studentēm sedzām studiju maksu. Sarunu procesā ir arī cita veida sadarbības forma. Mums ir koncertzāle, mums ir Alfrēda Kalniņa Mūzikas vidusskola, RPIVA ir spēcīgs mūzikas virziens. Mēs meklējam risinājumus – kā salikt vienā puzlē mūzikas skolu, augstskolu un koncertzāli. Pedagogi mums ir mūzikas vidusskolā, ir akadēmijā. Šogad arī akūts izaicinājums ir mūzikas pedagogi skolās...

Pedagogu nav?

J. R. Nav. Precīzāk – viņi noveco. Principā jau gandrīz katrā Vidzemes pašvaldībā būtu pa kādam pārītim nepieciešams. Bet vēl, turpinot par pilsētas ieguvumiem, – ši filiāle ir ieguvums arī, ja skatāmies naudā. Īpašums ir atjaunots, sakārtots, apsaimniekots, iekšā ir darbavietas.

Īpašumu varētu sakārtot arī spēļu zāle?

J. R. Jā, bet īpašumu var dažādi sakārtot. Katram ir sava pievienotā vērtība. Šajā gadījumā pievienotā vērtība ir darbavietas un studentu plūsma uz šo vietu. Otrdienās, kad ir mācības, vecpilsēta ņudz un mudž no studentiem.

Vai labāk neskanētu, ka ir pašiem sava – Cēsu augstskola?

J. R. Filiāle ir filiāle, protams. Bet es domāju, ka RPIVA šajā gadījumā var tikt uzskatīta kā vietējā augstskola ar savām tradīcijām no 1995. gada. Un otrs ir, ka tā ir pietiekami liela. Šobrīd 440 studentu.

Teicāt par nosacīto "bērnudārzu iesaukumu" 2007. gadā, kur pašvaldība palīdzēja. Ir vēl kādi pašvaldības pasūtījumi savai augstskolai?

J. R. Nākamais varētu būt ar šo mūzikas pedagogu programmu. Mums ir bijušas divas sarunas ar rektori, tikko Cēsīs bija Kultūras ministrijas valsts sekretārs, arī mūzikas skola aktualizēja šo jautājumu. Tā kā... kompozīcija varētu būt tāda, ka pašvaldības gatavas ieguldīt savam pieprasījumam. Pati augstskola būtu gatava iedot budžeta vietas. Būtu labi, ja arī trešais spēlētājs – valsts izglītības ministrijas personā – būtu gatavas iedot budžeta vietas, teiksim, septiņas. Tad 7+7+7 – sanāk divdesmit viens, normāla budžeta grupa...

Valsts šobrīd nedod budžetējumus?

M. R. Cēsīs ir bijis tikai viens pasūtījums budžeta vietām. Visi pārējie studenti mācās par saviem līdzekļiem, bet ir arī pašvaldību stipendijas...

Reģionālā filiāle un zinātniskie pētījumi. Protams, nevar veikt fundamentālus pētījumus, bet ko pedagoģiskas augstskolas filiāle var darīt reģionā tādu, kam pilnvērtīgi varam likt apzīmējumu "zinātnisks"?

M. R. Studenti raksta savus zinātniskos darbus. Bakalaura programmā tie ir trīs, sākot ar studiju darbu un beidzot ar bakalaura darbu. Viņu izpētes bāze ir vai nu izglītības iestāde, vai uzņēmums, tas atkarīgs no izvēlētās studiju programmas. Mūsu gadījumā interese ir dabūt rokā tos darbus, kuri tādā vai citā veidā ir praktiski sajūgušies kopā ar uzņēmējdarbības vidi, pašvaldības darbu, ar reālo dzīvi.

Ir bijuši pētījumi par bērna gatavību skolai, adaptācijas procesa norisi, mācību motivāciju, uzņēmumu darbības analīzi u. c. Lielākais pienesums ir pētījuma rezultātā izstrādātie ieteikumi, kas ir attiecināmi tieši uz konkrēto iestādi. Savukārt ESF projekta ietvaros ir bijuši pētījumi Cēsu, Jaunpiebalgas un Limbažu skolās. To mērķis bija analizēt skolēnu mācīšanās traucējumus un sniegt rekomendācijas pedagogiem tālākam praktiskam darbam.

Šobrīd sadarbībā ar Sporta pedagoģijas akadēmiju norisinās pētījums Cēsu internātpamatskolā – rehabilitācijas centrā, izmantojot Vīnes testu sistēmu, kas ļauj noteikt veselības un sociālos faktorus skolēnu ar dažādiem funkcionāliem traucējumiem dalībai fiziskajās aktivitātēs.

Individualizēti tika pētīti bērni ar īpašām vajadzībām?

M. R. Jā.

J. R. Mēs no savas puses piedāvājam tematus, kas pilsētai interesē, studenti vai nu izvēlas, vai neizvēlas, un tad gūstam rezultātu. Vairumā gadījumu mēs šos pētījumus pieņemam zināšanai. Skaidrs, ka bakalaurs nav zinātnieks tādā līmenī, kā mēs to saprotam. Līdz ar to mēs šeit augstāk vērtējam informācijas apkopojumu, analīzi, secinājumus, priekšlikumus...

M. R. Man ir pamats teikt, ka mēs pietiekami augstā līmenī Cēsīs organizējam dažādas, arī starptautiskas, zinātniskās konferences, kurās piedalās gan studenti, gan konkrētās jomas profesionāļi. Par šīm konferencēm jūtam arī kaimiņu novadu interesi.

Vai pilsētā, kur atrodas augstskola vai augstskolas filiāle, prombraucošo cilvēku skaits ir mazāks?

J. R. Tā būtu zinātniska pētījuma vērta hipotēze. ...tomēr ir cita interesanta lieta objektīvi. Redziet! (Domes priekšsēdētājs rāda statistikas pārvaldes karti, kurā redzamas Latvijas vietas ar izteikti augstu vai zemu augstāko izglītību vai doktora grādu ieguvušo iedzīvotāju īpatsvaru.) Lūk, izteikti – Sigulda, Rīga, Jelgava... un Cēsis. Tātad, Cēsis un reģions. Tas ir interesants fakts, ka pilsētā un ap pilsētu dažādu iemeslu dēļ ir koncentrējusies cilvēku auditorija ar augstāko izglītību vai doktora grādu. Jādomā, ka viens no iemesliem ir augstskolas klātbūtne. Arī tā ir sociālā vide.

Jums ir arī uzņēmējdarbības studiju virziens, kurš, piedodiet, ir gandrīz visur. Ir vērts?

M. R. Es domāju – kamēr būs pieprasījums, tikmēr arī mēs piedāvāsim.

Kādi varētu būt filiāles funkcionēšanas riski?

M. R. Manuprāt, galvenais ir studiju procesa kvalitāte un studiju vide. Jāatzīst, ka ir cilvēki, kuri uzskata, ka kvalitatīvu izglītību var iegūt tikai lielpilsētā.

J. R. ...šobrīd valstī ir izteikta centralizācijas tendence. Centralizē valsts iestādes, pakalpojumu sniegšanas centrus, slimnīcas un tamlīdzīgi... Tas risks ir tāds, ka varbūt viena sabiedrības daļa... ja nebūs izglītības pieejamības, vienkārši nebrauks uz Rīgu un nestudēs. Paliks ar savu vidējo izglītību. Ir pietiekami daudz cilvēku, kuri izšķiras studēt ciešā sakarībā ar tuvu pieejamību un tādā veidā vienmēr kādu solīti iet uz augšu. Pie riskiem es domāju... tas kaut kādā mērā ir valsts finansējums, budžeta vietas utt., bet droši vien, ka tāds vadāms risks būtu aktuālas, interesantas, gudras studiju programmas un pieprasījums pēc tām. Teiksim, jūsu (augstskolas) pusē visu laiku jāpēta pieprasījums.

Jums pēdējais vārds, Raudziņas kundze!

M. R. Tie būs apbrīnas vārdi. Es apbrīnoju mūsu studentu uzņēmību – mājās mazi bērni, ikdienas darbs un rūpes un vēl studijas. Tas ir nopietns pārbaudījums, ar kuru daudzi veiksmīgi tiek galā. Dzirdēt no studentiem: "Man ir 100 procentu ieguvums studēt šeit, Cēsīs."