Šobrīd līdz ar veselības un ekonomikas krīzi klāt nākusi arī enerģētiskā krīze, kas protams, rada negatīvas ekonomiskās sekas arī mājsaimniecībām un uzņēmējdarbībai. Kāda ir ES pieredze šādās situācijās, un kā šī problēma tiek risināta ES līmenī?
Eiropas pieredze dažādu krīžu risināšanā ir daudz ilgāka nekā mūsu, taču šķiet, ka lielā mērā arī mēs paši Latvijā esam pieļāvuši vairākas kļūdas, arī ES, ja paskatāmies 10 gadu senā vēsturē, – Eiropas Komisija izlēma, ka pareizākais veids, kā Eiropā risināt enerģētikas jautājumus, ir atteikties no ilglaicīgajiem līgumiem un vairāk akcentu likt uz tā sauktajiem biržas darījumiem, tādējādi sekmējot konkurenci un argumentējot ar citiem brīvā tirgus elementiem. Tajā brīdī šāds lēmums šķita pareizs, jo tas šķietami radīja papildu alternatīvas elektroenerģijas tirgū, taču šodien redzam, ka, piemēram, Austrijā, kas ir daudz labklājīgāka valsts par Latviju, enerģētiskā atkarība ir saistīta tieši ar to, ka biržas cenas lēkā, un Austrijā ir palikuši ļoti nedaudzi klienti, kuriem ir ilglaicīgie elektroenerģijas vai gāzes piegādes līgumi. Un arī Austrijā šobrīd tiek secināts, ka pāreja uz biržas sistēmu bijusi zināmā mērā kļūda. Salīdzinājumam – Rīgā mēs esam tagad atteikušies no sāls kā pretslīdes materiāla izmantošanas ziemā, kas varbūt uzlabo ekoloģisko situāciju, taču cilvēkiem ir ļoti apgrūtinoši pārvietoties pa slidenajām ietvēm. No otras puses – arī Latvijas atbildīgo institūciju lēmumi attiecībā uz enerģētiku, šķiet, bijuši pārspīlēti optimistiski attiecībā uz cerību, ka no elektroenerģijas vai gāzes lietotājiem varēsim iekasēt dažādus pārvades pakalpojuma un virkni citu papildu maksājumu.
Ja tādā valstī kā Zviedrija, kur elektrības cena ir divreiz zemāka nekā pie mums, zviedri šobrīd pat ar visām viņu sociālajām izmaksām un citiem maksājumiem patlaban par elektrību maksā divreiz mazāk, tad skaidrs, ka mēs paši šeit esam pieļāvuši nopietnas kļūdas valsts līmenī, tostarp ar, piemēram, pārāk lieliem pārvades tarifiem, ko atzīst arī valsts puse.
Taču kopumā šī enerģētiskā atkarība un krīze rada nopietnas bažas, jo ir skaidrs, ka ar saules un vēja enerģiju mēs nespēsim apmierināt augsto pieprasījumu, un tieši tādēļ aizvien vairāk, piemēram, Francija, šobrīd aktīvi runā par atomenerģijas izmantošanu elektrības ražošanā, bez kā nebūs iespējams nodrošināt pieprasījumu. Tajā pašā laikā Vācijā galvenais akcents tiek likts uz gāzes jaudu nodrošināšanu. Līdz ar to jūtams, ka ES patlaban nav vienotas nostājas šīs problēmas risināšanā. Taču šajā kontekstā mums Latvijā pats svarīgākais šobrīd ir rast risinājumu, kā no šīs krīzes sekām pasargāt vietējos patērētājus, sevišķi ņemot vērā, ka mums tomēr ir gana lielas enerģijas ražošanas jaudas, tostarp atjaunojošās enerģijas jaudas. Gāzes kontekstā Eiropa vispār ir atkarīga no diviem galvenajiem piegādātājiem – Krievijas un Norvēģijas –, jo citu nopietnu alternatīvu pašreiz nav, bet Latvijas kontekstā riskus gāzes cenām rada arī savā ziņā ģeopolitiskās Latvijas nesaskaņas ar Krieviju, kam papildu negatīvo faktoru rada straujā Ķīnas un Indijas ekonomikas attīstība, kas attiecīgi arī rada papildu spriedzi pasaules enerģētiskajā tirgū, attiecīgi nopietnus izaicinājumus Latvijai, jo skaidrs, ka uzlikt vēl visas šīs papildu izmaksas uz patērētāja pleciem nozīmē, ka liela daļa iedzīvotāju to vienkārši nespēs nosegt. Turklāt, salīdzinot virknes turīgāko ES valstu labklājības līmeni ar Latviju, Igauniju, Lietuvu, Bulgāriju un Rumāniju, izgaismojas papildu nopietna problēma – turīgajās valstīs šis cenu lēciens radīs finansiālas problēmas 10–15% valsts iedzīvotāju, bet manis nosauktajās valstīs tas nākamā gada pavasarī skars vismaz pusi sabiedrības, ko bez kādām kardinālām izmaiņām izdarīt nav iespējams. Manuprāt, 15% iedzīvotāju palīdzību var sniegt jebkura valsts, taču 50% sabiedrības atbalstīšanu īsti nespētu īstenot neviena ES valsts, pat ne Vācija vai Francija.
Patlaban aktuāls ir bēgļu jautājums un, protams, arī Latvijas attiecības ar Krieviju un Baltkrieviju. Kā ģeopolitiskie procesi ietekmē šos virzienus? Nupat Lietuvā radās nopietna politiskā krīze Baltkrievijas kālija sāls kravu transportēšanas dēļ, lai gan tam ir noteiktas ASV sankcijas.
Stāsts ir ļoti vienkāršs – kad ES noteica sankcijas Baltkrievijai, runa bija par dažādām preču grupām un to kodiem, un formāli šīs nianses radīja situāciju, ka ap 90% kālija sāls kravu varēja legāli transportēt, bet 10% kālija sāls frakciju skāra sankcijas – šo situāciju radīja sarežģītais lēmumu pieņemšanas process ES, līdz ar to vismaz formāli Lietuva lielāko daļu kravu varēja turpināt vest. Bet tad pēkšņi ASV noteica sankcijas šai precei pilnā apjomā, līdz ar to Lietuva nokļuvusi duālā situācijā, jo mēs visi labi apzināmies, kādas sekas var izjust ASV sankciju neievērošanas gadījumā. Tādējādi Lietuvas pusei tagad ir vai nu jālauž līgums ar baltkrieviem, kas, iespējams, var nozīmēt nopietnas soda naudas, vai arī jāturpina pildīt līgumu, riskējot ar ASV sankcijām jau pret Lietuvas dzelzceļa uzņēmumu. Līdz ar to šobrīd viņiem ir jāizlemj, kāds lēmums izmaksā lētāk un rada mazākus riskus. Tāpēc ministru demisijas pašlaik ir teju mazākā Lietuvas problēma.
Runājot par Latvijas attiecībām ar Krieviju un Baltkrieviju, uzskatu, ka mums ir jābūt tomēr ļoti uzmanīgiem ar dažādiem, tostarp augstu amatpersonu, izteicieniem un apzīmējumiem citu valstu politiķiem. Varbūt šo visu ietekmē pandēmija, taču redzams, ka cilvēku prāti kļuvuši daudz agresīvāki, mazāk tiek domāts par sekām, ko var izraisīt viens vai otrs pateikts vārds. Šobrīd tiešām notiek konflikta asa eskalēšana, kur iesaistījušās arī ASV, turklāt Vācijā nupat apstiprināta jauna valdība ar savu uzskatu par lietu kārtību pasaulē. Aprīlī gaidāmas prezidenta vēlēšanas Francijā – tas viss noteikti kopumā ietekmēs attiecības ar Austrumu valstīm, un jau tagad ES kopumā, kā arī Francija un Vācija ir skaidri iezīmējušas, ka ES pamata partneris ir ASV – mēs vairs sīvi nekonkurējam savā starpā, bet sadarbojamies. Taču, no otras puses, de facto pastāv arī otra alianse – Ķīna un Krievija, un tām klāt – lai arī kā nenozīmīgs posms – Baltkrievija, taču vienlaikus skaidrs, ka līdz ar noslēgtajiem līgumiem tuvākā gada laikā Krievija un Baltkrievija vēl vairāk satuvināsies – vai tas būs līgums par vienotu rubļa zonu un finanšu sistēmu vai arī vienotu aizsardzības līgumu, tas nav būtiskākais, taču ciešāka abu valstu integrācija patlaban izskatās ļoti ticama.
Visi šie procesi mūs nopietni satrauc, jo mums ir kopīga robeža ar šīm valstīm, tādēļ esam savā ziņā visu šo attiecību saspīlējumu epicentrā, kas rada papildu spriedzi, un tieši tādēļ mūsu politiķu paziņojumiem un lēmumiem vajadzētu būt ļoti pārdomātiem un izsvērtiem, jo tieši mūsu cilvēki no visiem šiem procesiem var vai nu kaut ko iegūt, vai tieši pretēji – zaudēt. Vēl jo vairāk tādēļ, ka arī «bēgļu tūrisma» projekts diezgan viennozīmīgi izskatās politiski motivēts, un skaidrs, ka šie cilvēki savā ziņā kļuva par šī procesa ķīlniekiem – viņi pirka biļetes, maksāja lielu naudu, un saprotams, ka pie tās kārtības, kāda ir Baltkrievijā, tu tā vienkārši līdz robežai neaizsoļosi.
Aizvien vairāk saspīlējums vērojams arī Krievijas un Ukrainas attiecībās – Krievija koncentrējusi pie Ukrainas robežas milzīgus militāros spēkus, rietumu pasaule izsaka nopietnus brīdinājumus Krievijai nemēģināt uzbrukt. Un visam pa vidu aizvien vairāk tiek prognozēts par iespējamu militāru konfliktu starp Krieviju un Ukrainu. Karš ir neizbēgams, vai tomēr tā ir sava veida ieroču grabināšana, lai iegūtu sev kādu politisku vai ekonomisku labumu no situācijas?
Nedod, Dievs, ka pie šodienas tehnoloģiju un zinātnes attīstības, modernajiem ieročiem, tostarp atomieročiem, un vispār to lielo daudzumu militārajā industrijā situācija eskalētos līdz militāram konfliktam. Uzskatu, ka ir jābūt dialogam ar Krieviju, šobrīd to ir izdarījušas ASV, taču noteikti aktīvākam dialogam ir jābūt arī starp ES un Krieviju – vai to dara atsevišķi Vācija vai Francija vai ES kopumā, tas ir sekundāri, taču skaidrs, ka izteikt tikai kareivīgus paziņojumus pašreiz nav pareizākā politika. Lai nepieļautu asās retorikas un militāro spēku demonstrāciju pārtapšanu reālā visaptverošā militārā konfliktā, šobrīd aktuāli nepieciešams kvalitatīvs dialogs. Visu laiku runāt par to, ka Krievija ir slikta, un uz tā taisīt politiku ir diezgan bezatbildīgi, tāpēc jācer, ka tajās ES valstīs, tostarp Latvijā, kur iestājies priekšvēlēšanu periods, politiķi nemēģinās ar lētiem populistiskiem paņēmieniem celt savu popularitāti.
Kāds kopumā bijis šis gads, kas ir jau otrais Covid-19 ēnā?
Paradumu maiņas gads. Pagājušajā gadā bija sajūta – saņemsim vakcīnas, un tad pandēmija beigsies, varēsim atgriezties normālā dzīvē, bet šogad jau bija vērojama izpratnes rašanās par to, ka mums tomēr nāksies pielāgoties jaunajai situācijai un attiecīgi arī mainīt daudzus līdzšinējos paradumus. Visiem ir skaidrs, ka ar Covid-19 būs tāpat kā ar iesnām, kas mums ir vairāk vai mazāk regulāra saslimšana. Līdz ar to tas nozīmē paradumu un arī daudzu profesiju, biznesu maiņu. Nenoliedzami šis bijis ļoti smags gads daudziem gan slimošanas, gan arī ekonomiskās situācijas pasliktināšanās dēļ. Un visam šim pa virsu kā papildu slogs tagad ir arī energoresursu milzīgā sadārdzināšanās, kas savā ziņā 2021. gadu padara daudziem par smagu izdzīvošanas gadu.
Vai nākamgad tomēr kļūs vieglāk? Sāksim atkopties no milzīgās krīzes? Šķiet, papildu riskus rada priekšvēlēšanu laiks Latvijā…
Priekšvēlēšanu laiks var beigties ar to, ka vēl vairāk cilvēku vienkārši neies uz vēlēšanām, jo uzticēšanās politiķiem ir diezgan zema. Taču, pat ja nākamgad mums nebūtu vēlēšanu, lielākais izaicinājums būs – kā mēs palīdzēsim katram otrajam Latvijas iedzīvotājam, ja saglabāsies šāds energoresursu līmenis. Viena lieta, ka tu vari nenopirkt jaunas kurpes vai bikses, bet tev neizbēgami ir jāmaksā par elektrību, degvielu, gāzi, siltumu, pārtiku, kas arī kļūst dārgāka. Un tad ir šis jautājums – vai lēmumu pieņēmēji spēs vai nespēs pietiekamā apjomā sniegt palīdzību tiem, kuri nonāks smagā krīzē. Savā ziņā pozitīvs faktors ir tas, ka Latvija ir daļa no ES, un skaidrs, ka Eiropa mums badā neļaus nomirt un palīdzēs tāpat, kā tas noticis līdz šim. Taču jebkurā gadījumā Latvijas politiķiem ir jābūt skaidram redzējumam, kā mēs arī paši saviem spēkiem varam pārvarēt nopietnos izaicinājumus tuvākajos gados.
https://www.socialistsanddemocrats.eu/meps/ameriks-andris
