Pēc lēnā un vēsā pavasara beidzot sagaidot saulainu laiku, dārzu un piemājas teritoriju saimniekiem tā vien gribas mesties darbos. Daudziem dārzs ir nebeidzamu pūliņu un pat cīņu lauks, lai to iekoptu tādu, kā esam iztēlojušies, un tas nereti nozīmē atkarot dabiskajai videi kaut kādu tās daļu, pārveidot, pielāgot, pakļaut. Taču ar dabu nevajag cīnīties, bet gan sadarboties, tad rezultāts būs citāds, bet, iespējams, vēl labāks.
Jāizpēta un jāiepazīst
Iespējams, neesat tukšā vietā un ap māju vai izvēlētajā zemes pleķītī – kaut pilsētas mazdārziņā – kaut kas jau aug – koki, krūmi, lakstaugi. Varbūt tuvumā ir kāda ūdenskrātuve. Iespējams, esat dārza plānošanas sākumunktā, nu sāksiet no baltas lapas, bet varbūt jums jau kaut kas kādā dobītē aug, ir jau iepriekšējās dārzkopības sezonās iedēstīti sapņi un ieceres. Tas ir izejas punkts, no kura sākt jauno sezonu un jebkurā brīdī savu dārzu ir iespējams veidot dabai un pašam dārzkopim harmoniskāku, ņemot vērā tieši konkrētās vides apstākļu specifiku, zina teikt botāniķe Rūta Sniedze-Kretalova. Vai dārzs ir ielejā vai uzkalnā, tas ir izteikti saulains vai tomēr viegli noēnots, kādi ir valdošie vēji, cik mitra, cik blīva ir augsne, kāds ir tās tips – mālaina un smagnēja, smilšaina vai irdena. Kādiem savvaļas augiem ir tendence tur augt, un kādas dzīvās radības te mīt. Iespējams pat veikt augsnes analīzes. Un, izejot no iegūtās informācijas, varat uzskicēt savas savas fantāzijas un plānot dārzu jau ar daudz padziļinātāku izpratni un lielāku veiksmes momentu sasniegt iecerēto rezultātu.
Mulča mitrumam un labākam mikroklimatam
Dabiskas metodes un maksimālu pieejamo resursu izmantošanu praktizē permakultūra, bet, iespējams, tā daļai saistās ar specifisku dārza estētiku, kas ne visiem ir tīkama. Taču šo mītu ir viegli lauzt, pielāgojot sava dārza vajadzībām atsevišķus permakultūras elementus sava paša dārza ekosistēmas veidošanā.
Viens no permakultūras principiem ir piemēroties konkrētajai videi un mijiedarboties ar to, nevis cīnīties pret apstākļiem. Tas arī nozīmē, ka jāizvēlas konkrētajai videi atbilstoši augi un jākombinē tādi, kas ir savstarpēji saderīgi, gan augot līdzās, gan stādot gadu no gada tajās pašās dobēs. Permakultūras dārzos katrs augs pilda daudzas funkcijas. Lielie koki pasargā citus no salnām, saules. Citi augi ir derīgo kukaiņu pievilinātāji, citi kaitēkļu atbaidītāji, citi augsnes struktūras uzlabotāji. Tāpat neaizstājami elementi ir mulča un komposts.
Mulčēšanas rezultātā augsnē veidojas labvēlīgāks mikroklimats, līdz ar to ir tīkamāka vide vērtīgajiem organismiem. Ja augsnes īpašības mitrumu, irdenumu un tamlīdzīgi varam noteikt "uz aci" un tausti, tad ar tās auglību nav tik vienkārši, jo to veido ne tikai mēslošana, bet liela loma ir arī dažādiem mikroorganismiem, kas šajā augsnē mīt. Var izklausīties biedējoši – tās ir dažādas sēnītes un baktērijas, bet, kā jau dabas elementiem, to līdzsvaram ir liela loma, lai dārzkopis tiktu pie iecerētās ražas. Lielākoties šo mikroorganismu loma ir rūpēties, lai barības vielas no augsnes būtu augiem vieglāk pieejamas un uzņemamas. Ja augsne sablīvējas, tajā pietrūkst skābekļa, tādēļ vērtīgie mikroorganismi var iet bojā, tas nozīmē, ka nepieciešama gan rušināšana, gan citi apstākļi, kas labvēlīgi augsnes irdenumam. Viens no tiem ir vienmērīgs mitruma daudzums, kuru uzturēt palīdz tieši mulča.
Dabisks mēslojums būs vislabākais
Dārzs nevar iztikt arī bez mēslojuma. Ir viegli dobītei uzkaisīt kādu gatavu līdzekli no veikala, taču mākslīgais mēslojums mēdz saturēt vielas, kuru klātbūtne dabiskā dārzā tomēr nav vēlama, tādēļ noderīgāk ir lietot dabisku mēslojumu. Noderīgs resurss ir komposts, tas var risināt ne tikai dārza mēslošanas jautājumu, bet vēl citas problēmas – kalpot kā vieta, kur likvidēt organiskos pārtikas atkritumus, nopļauto zāli un izravētās nezāles, rudenī nokritušās koku lapas.
Ja šķiet, ka nav izpratnes un negribas ķimerēties, arī zaļi domājošie dārzkopji var iegādāties jau gatavus mēslojumu kompleksus, uz kuru iepakojuma norādīts, ka tie piemēroti lietošanai bioloģiskajās saimniecībās, tātad bez raizēm derēs arī dabai draudzīgā piemājas dārziņā. Vistu, zirgu, liellopu mēsli granulās vai šķidra koncentrāta veidā, slieku humuss – tas viss der. Lai parūpētos par augsnē mītošajiem mikroorganismiem, var to ik pa laikam pabarot arī ar līdzekļiem, kas labvēlīgi šiem mikroorganismiem. Svarīga ir arī secība, kurš augs pēc kura tai pašā dobē nākamajā sezonā tiek stādīts – augseka uzlabo augsni, jo noteikti augi ar saknēm piesaista augsnē esošas labvēlīgas baktērijas, kas savukārt noder citiem. Cēsu viduslaiku pils dārza saimniece Līga Eglīte zina teikt, ka, piemēram, sīpolus droši esot stādīt it visur pa vidu, jo tie atbaidot kaitēkļus.
Kukaiņi – nevis ienaidnieki, bet palīgi
Domājot par kaitēkļu apkarošanu, tomēr der ņemt vērā, ka tad, ja kaut kas savairojas par daudz, kaut kur ir kļūme, iespējams, iztrūkst kāds barības ķēdes posms vai cilvēks ar savām darbībām ir pamatīgi nojaucis dabas ritmus, un tā gadās, pārmēslojot vidi ar minerālmēsliem, saindējot ar pesticīdiem vai tik ļoti izmainot tās dabisko būtību, ka daudzas tai raksturīgās sugas iet bojā. Bet vieta tukša nepaliek, un to aizpilda citas. Ja dārzā parādās kukaiņi, kurus mēs savā izpratnē dēvējam par kaitēkļiem, jāvēro, kādu iemeslu dēļ tie tur ir, un jāmeklē dabiskie atbaidītāji. Piemēram, ar laputīm lieliski tiek galā mārītes, un tās ne tikai naski barojas ar citiem kukaiņiem, bet arī spēj labi parūpēties par savu aizsardzību – tās izdala indīgu vielu kantaridīnu, un šī iemesla dēļ lielāki plēsīgie kukaiņi un pat putni savā barībā tās izmanto ļoti reti. Mārīšu klātbūtne atkarīga arī no to veiksmīgas pārziemošanas. Mārītes pārziemo zem koku mizām, zemsedzē, ēku sienu spraugās un citās vietās. Viena mārīte izdēj ap 500 oliņu, kuras piestiprina augu lapas apakšpusē. Tādēļ vērts nenocirst visus vecos kokus un atstāt dārza kaktiņā kaut vai kādu žagaru kaudzi.
Savukārt daudzu dārzkopju biedam zemesvēzim nepatīk kaņepes, tādēļ vērts izmēģināt zemesvēša darbības reģionā iesēt tās. Pēc līdzīga principa darbojas daudzi atbalstošie augi, regulējot kaitēkļu izplatību. Piemēram, ja brokoļi cieš no kāpostu balteņa uzbrukumiem, līdzās jāstāda citi krustziežu dzimtas augi, kas šim radījumam garšo labāk par brokoļiem. Arī dažādi ēterisko eļļu saturoši augi ir vērtīgi, jo piesaista apputeksnētājus un vienlaikus ar savu intensīvo aromātu atbaida kaitēkļus no citiem augiem.
Dārzā noderīgi ir arī zirnekļi. Un arī tiem patīk sausu un trupēt sākušu koku stumbri, žagaru kaudzes un malkas krāvumi. Protams, savu dārzu par čūkslāju pārvērst nevajag, taču sterilu mauriņu turēt arī ir garlaicīgi. Iesējiet kādā dārza stūrī košas un smaržīgas puķes – ir pieejami dažādi sēklu maisījumi. Kaut ko ziedošu vērts ieviest pa vidam arī dārzeņu dobēm – gan apputeksnētāju un citu noderīgo kukainīšu labā, gan paša acu priekam. Visu no viena gala līdz otram nevajag arī nopļaut – pērnajā kūlā, piemēram, kamenes, kas ir vienas no galvenajām apputeksnētājām, veido savas ligzdas.
Uzbūvēsim mājiņu?
Protams, ilgtermiņā labāk, ja dārza ekosistēma izveidota harmoniska un dzīvās radības pašas atrod savu vietu un lomu, taču interesanti ir arī izveidot kukaiņu māju. Jēgpilnākais būvmateriāls šāda tipa būvēm ir cauruļveida elementi, piemēram, niedres vai koka klucīši ar saurbtiem caurumiņiem, ko labprāt izmanto vientuļās bites un krāšņlapsenes kā vairošanās vietas. Čiekuri un ķieģeļi, ko nereti izmanto kukaiņu māju izveidē, kalpo vairāk kā dekoratīvi elementi.
Svarīgs ir arī kukaiņu mājas novietojums. Bitēm un lapsenēm nepieciešama saules apspīdēta vieta. Tāpat, ja apkārt ir maz dabisko biotopu, arī tad kukaiņi māju var vienkārši neatrast. Arī kukaiņu mājas lielums nav izšķirīgs: arī uz balkona nolikts viens sacaurumots koka klucītis var būt vērtīgs mājoklis kukaiņiem, savukārt pie šķūņa ārsienas var piestiprināt V veidā divus dēlīšus un krāmēt uz augšu, piemēram, niedru kūlīšus, pēc nepieciešamības tos papildinot. Svarīgi tomēr atcerēties, lai izurbtie caurumiņi un citi cauruļveida elementi būtu dažāda izmēra.
Sausā laikā gan bitēm, gan putniem noder dzirdinātavas – sekli trauki ar tīru ūdeni. Bet jau iepriekš pieminētās žagaru čupiņas var piesaistīt kādu abinieku, it sevišķi, ja netālu ir dīķis vai upīte, tritoniņu vai ezi.