Kā dzima aizraušanās ar dižkoku izpēti?
No divu gadu vecuma vasaras pavadīju pie jūras Ķesterciemā. Tur bija iedvesmojošs biotops – priedes, kāpas, nav brikšņu, viss pārredzams, skaidrs un saprotams. Septiņdesmitajos gados sākām dzīvot manā pašreizējā dzīvesvietā – Lilastē: tur arī apkārt vecas priedes, kāpas. Netālu no mājām kāpas pakājē esošo mežu ar vecajām priedēm mamma iesauca par Parku, jo tas bija jau kā kopts mežs, kur ir taciņas, minimāls pamežs un skaistas ainavas.
Taču konkrētā iedvesma nāca pēc Gunta Eniņa 1982. gada sākumā sērijā Daba un mēs izdotās grāmatas Koks – dabas piemineklis izlasīšanas. Pirmā doma bija – tad jau Parkā ir pilns ar dižkokiem – un arī vilšanās – nekā! Togad jau bija pirmie fiksētie mērījumi: pēc toreizējiem noteikumiem priedei un arī bērzam, lai būtu dižkoks, nepieciešami trīs metri. Radās azarts – kaut kur apkaimē noteikti jābūt triju metru priedei, un tā noteikti jāatrod. Un tā es meklēju.
Tā paša gada augustā arī atradu dižkoka kritērijam atbilstošu koku: netālu no Inčupes ietekas jūrā, mežā starp tagadējo benzīntanku un jūru, triju metru priede. Uzrakstīju toreiz vēstuli vienam no dižkoku meklēšanas entuziastiem un iniciatoriem – Staņislavam Saliņam Salaspilī – un pat saņēmu atbildi. Diemžēl šī priede nolūza astoņdesmito gadu vidū ziemā. Vēl dažas lielākas priedes atradu arī 1983. gadā Garezeru apvidū, bet ar to pirmais meklēšanas vilnis beidzās.
Taču drīzumā nāca arī turpinājums un jauna iedvesma dižkoku meklēšanā?
Otrais dižkoku meklēšanas vilnis jau ir saistīts ar manu darbu Salaspilī Nacionālā botāniskā dārza dendrofloras laboratorijā Latvijas dižākā dendrologa Raimonda Cinovska vadībā. Pēc Bioloģijas fakultātes beigšanas sāku strādāt Salaspilī, vasarās un rudeņos braucām ekspedīcijās uz Latvijas parkiem, apzinot eksotiskās koku un krūmu sugas un pārbaudot arī jau zināmo informāciju par dižkokiem. Protams, atradām arī daudz ko jaunu un nezināmu. Tad arī sāku Saulkrastu dižpriežu uzmērījumus dienvidos no Pēterupes ietekas deviņdesmito gadu vidū.
Visspilgtāk atmiņā palicis gājiens 1995. gada janvārī kopā ar sievu pa sniegotajām kāpām no Pabažu Baltās kāpas līdz Pēterupei, kad atradām veselu baru priežu, arī tobrīd Saulkrastos resnāko 3,13 m priedi. Pats pirmais mērījums Saulkrastos gan bija 1987. gada jūnijā, kad mērlentes trūkuma dēļ priede bija jāmēra ar siksnu, bet trīs metri sanāca!
Tad atkal aktivitātes pieklusa, līdz 2007. gada sākumā nāca jauns impulss. Latvijas Dendrologu biedrības pasākumā iepazinos ar Rīgas domes Vides departamenta vadītāju un, tā kā tolaik saskaņā ar Rīgas domes noteikumiem Rīgas robežās dižpriede jau bija no 2,50 metriem, apsolīju, ka 2007. gadā pasniegšu informāciju par 100 dižpriedēm. Varbūt nedaudz pārsteidzīgi, bet mežā priedes bija, enerģijas netrūka, un vasaras beigās vismaz puse no solītā jau bija atrasta.
Kurš ir personiski atklātais īpašākais dižkoks?
Ja runā par īpašāko atrasto dižkoku, laikam tā bija pirmā atrastā priede. Pusgads pavadīts meklējumos, un beidzot balva – iespaidīga un ainaviska dižpriede. Lai oficiāli iesniegtu datus, bija nepieciešams koka augstums. Toreiz iespējas augstuma mērīšanā ne tuvu nebija tādas kā tagad. Mani instrumenti tolaik – koka perimetram šuvēja 1,5 m mērlente un augstumam – gara aukla ar naglu, ko iespraust zemē, uztīta uz salokāmā metramēra, un 1955. gada fotoaparāts Zenīts ar zināmu konstantu objektīva atvēruma leņķa tangensu 0,55. Tas bija jāreizina ar izmērīto attālumu līdz kokam, tad dabūju koka augstumu.
Tas ir skaisti – staigāt, meklēt un dažkārt arī atrast.
Ir labi, ka tikai dažkārt, citādi atradēja prieks kļūtu pārāk pierasts. Hobiji jau ir dažādi – cilvēki meklē citu noslēptos priekšmetus, makšķerē, medī, orientējas vai vienkārši skrien, sēņo vai ogo. Man tas nozīmē – sagādāt cilvēkiem prieku un palīdzēt šiem lielajiem vecajiem kokiem. Jo reizēm palīdzība ir nepieciešama – ja ir kāds nepārdomāts būvprojekts vai dižkoka vaiņagu apdraud citu koku noēnojums.
Vai ir kaut kas, ko cilvēks var darīt vai nedarīt, lai saudzētu dižkokus un ļautu par tādiem tapt arī citiem kokiem?
Laikus nenovākts citu koku apaugums ap dižkokiem ir sabojājis ne vienu vien Latvijas dižkoku, kā piemērs mūsu resnākās priedes – Aļļu priede, kas atrodas Ventspils novadā (4,4 m, 300 gadu veca) un Cēsu novadā augošā Lagātu priede (4,32 m, 200 gadu veca). Galvenais – nedarīt pāri dižkokiem, neļaut ieaugt apkārtējā mežā to vaiņagiem.
Arī pats audzēju kokus, esmu dendroloģiskas kolekcijas īpašnieks. Pavisam kopā ir ap 450 taksonu (koku un krūmu sugas un šķirnes). Paša mežā gan diemžēl nav neviena dižkoka.
Vai varat ieteikt maršrutu dabasmīļiem, kurš būtu bagāts ar dižkokiem?
Skaists dižkoku maršruts ir no Pabažu Baltās kāpas līdz pat Ķīšupes ietekai. Taciņas no Pabažu Baltās kāpas līdz Pēterupei pašvaldība ir ļoti jauki izkopusi, pietrūkst tikai informācijas par dižkokiem. Maršruti pa Pierīgas mežiem ir Aivara Jakoviča ceļvežos: Šmerlis–Strazdumuiža–Bābelīte, Mežaparks un Rīgas piejūra divās daļās – Buļļusala–Bolderāja un Ziemeļblāzma–Mangaļsala–Vecāķi.