Spāru ielenkti
Rīva apbur ar neskaitāmajiem līkumiem un mūžsenu egļu mežu. Ik pa brīdim mūs ielenc zilspāru bariņi, un dzirdu, kā mana ārzemju draudzene laivā neslēpj sajūsmu par šo skaistumu. Esam paredzējuši laivot vienu dienu, tāpēc nolemjam braukt posmu, kas sākas pie Gumbu dzelzsbetona tilta, un pa upi tie ir 8 km līdz ietekai jūrā. Ja ir iespēja Rīvas upē laivot divas dienas, tad maršrutu var sākt pie tilta Rīvas ciemā, kur līdz jūrai laivojami 17 km. Protams, visu šo posmu iespējams pievārēt arī vienā dienā, tad līkumu un šaurības dēļ, manevrējot starp kokiem, nepieciešamais laiks visai distancei būtu 10 stundas. Vienīgais, ko zaudējām, neairējot garāko distanci, ir iespēja apskatīt lapegļu audzes, kas ir liels retums brīvdabā.
Astoņu kilometru distance mums prasīja piecas stundas, kas ar daudziem maziem laivotājiem arī bija maksimālais stundu daudzums, lai būtu priecīgi arī finišā. Tāpat jau pašiem mazākajiem vajadzēja stāstīt pasakas par rūķīšu aliņām, kas iekārtotas melnalkšņu sakņu vijumos, tie zemā ūdens dēļ labi apskatāmi. Daudzajās oļu sērēs un saliņās ir ērti piestāt un sarīkot nelielu pikniku. Upes dibenu daudzviet klāj smiltis, bet dziļums reti kur ir lielāks par 50 cm, kas ir ideālas peldvietas bērniem.
Lai arī upe ir tīrīta speciāli laivotājiem un laiva pārnesumiem pāri nekur jānes nav, tāpat daudzie līkumi un izzāģētie koki ir vieglāk apbraucami ar kanoe laivas vadīšanas iemaņām. Tomēr pieredze rodas, tikai darot – vairākas laivas mūsu kompānijā vadīja laivotāji ar mazu pieredzi un arī līdz jūrai tika. Ik pa laikam ūdens ir tik sekls, ka no laivas nepieciešams izkāpt un to pārstumt smilšu un akmens sanesumiem, jo tā ir vieglāk, nekā mēģināt ar airiem tikt pāri. Šādā mazupītē ir svarīga laivu izvēle. Kanoe esam izvēlējušies no nomas Redzēt debesis, kas piedāvā lielas un kvalitatīvas laivas, lai nebūtu jāuztraucas par to, ka stumjot kaut kas saplīsīs. Pārbaudām, ka ar trīsvietīgām laivām var pārvietoties arī vecāki ar trim bērniem.
Pa kanjonu līdz jūrai
Rīvas krastus rotā aptuveni 10 metru augsti, pārsvarā apauguši smilšu stāvkrasti. Tie ir paglābuši Rīvu no meliorācijas, kas vēl novērojama pie Rīvas ciema. Pēdējos divus kilometrus pirms ietekas jūrā mežs atkāpjas. Rīva sāk plūst pa plašu zāļainu ieplaku, kurā valda bebri. Krasti un upes gultne noaugusi ar vilkvālītēm un meldriem. Vietām cauri zālēm ved izbraukta laiviņu taciņa.
Apmēram 1,5 km pirms ietekas jūrā upi aizšķērso koka tilts, šeit laivas jāceļ ārā labajā krastā, jāpārvelk†pāri dambjiem un jāturpina laivojums līdz jūrai. Uz aizsprosta ir vērts apskatīt vēsturisku koka atgāžņu sistēmas konstrukcijas tiltu. Agrāk augšpusē no tilta bijusi uzpludināta ūdenskrātuve. Savulaik šeit ir bijušas ūdensdzirnavas un vilnas kārstuves, vēlāk kartona fabrika, bet tagad iekārtots omulīgs krodziņš, kas atvērts no piektdienas līdz svētdienai. Upes krasts ir diezgan stāvs, un laivas dabūt ārā ir pagrūti, bet izdarāmi. Vislabāk peldlīdzekļus pārvietot pa upes labo krastu apkārt krodziņam. Tad arī nav jāpārvar stāvas kāpnes un kraujas.
Pēdējā kilometrā lejpus Liepājas–Ventspils ceļa Rīva, izlauzusies cauri Labraga stāvkrastam, plūst kanjonveida gravā, kuras dziļums sasniedz 12 metrus. Galvenais – atcerēties galvu pacelt un krastus apskatīt. Kad pieveikts traku līkumu pilns ceļš, prieks ieraudzīt Jūrkalnes stāvkrastus, kur Rīva ietek jūrā vienā no greznākajām piekrastes vietām Latvijā.
Pastaiga ar laivu
Rolfs Jansons, Redzēt debesis saimnieks, saka, ka par vienu no Rietumkurzemes topa upēm ir kļuvusi Tebra, no kuras, līdzīgi kā no Rīvas, ir iztīrīti sagāzumi.
Ja ir laiks un iespēja, pēc laivošanas vēl var apbrīnot Rīvas tecējumu arī no augšas, dodoties pastaigāties pa dabas taku Rīvas loki, kas sākas pie Ulmales-Labraga luterāņu baznīcas un vijas trīs kilometrus augšup un lejup pa Rīvas upes lejteces gleznaino senleju. Skatam paveras neskaitāmie upes līkloči un stāvie krasta atsegumi.