Galvenais – motivācija
Svētku rīkošana pie dabas vai pārgājiena plānošana ziemas aukstajos mēnešos nemaz nav tik sarežģīta, kā sākumā varētu likties. Kā atzīst uzņēmuma Gandrs atpūtas projektu vadītājs Krišjānis Jansons-Ratiniks, visa pamatā ir motivācija: "Nav nozīmes, kur doties, galvenais ir vēlme doties. Visbiežāk cilvēkiem ir bail rīkot pārgājienus ziemā, jo viņi nezina, kā ģērbties, baidās – ja nu apmaldās mežā. Tad labāk doties organizētā grupā. Tagad pārgājienus organizē daudzi, jāmeklē tikai informācija internetā. Pārgājienā var doties jebkurš fiziski aktīvs cilvēks, un nav svarīgi, kāds ir viņa ekipējums, jo pēc pirmā pārgājiena kļūs skaidrs, kuras ir tās lietas, kas obligāti jānopērk, un vai vispār viņam patīk šāda atpūta."
Izplāno rūpīgi maršrutu
Latvijā populārākie pārgājienu maršruti ir gar upēm vai purviem. Tie ir ainaviski skaisti, it īpaši ziemā, kad zemi klāj balta sniega sega. "Pārgājieni gar upēm ir gana vienkārši, jo tur iespēja nomaldīties ir neliela. Tomēr vienmēr jāpadomā par pārgājiena loģistiku, ko bieži cilvēki piemirst. Viņi aizbrauc ar automašīnu uz pārgājiena sākumpunktu un tikai tad sāk pētīt, kur novietot auto, kurš to pārdzīs uz pārgājiena galapunktu vai labāk atpakaļ doties ar sabiedrisko transportu, vai tomēr jāveic apļveida maršruts. Tas ir pats svarīgākais, kas jāizplāno pirms došanās pārgājienā," skaidro Krišjānis Jansons-Ratiniks.
Zelta likums – ģērbies kārtās
Dodoties ziemā pie dabas, nevajadzētu vilkt daudz drēbju, bet tās jāizvēlas pareizi. Lai samazinātu organisma siltuma zudumu un aizsargātu to no pārsalšanas, izmantojiet termoveļu. Vienmēr velciet kājās ērtus un mitruma izturīgus apavus. Protams, neiztikt arī bez siltas cepures un cimdiem. "Jāatceras, ka pārgājieni vienmēr ir ar mainīgu slodzi, tāpēc jāģērbjas kārtās, jo ejot, piemēram, pa atklātu lauku, būs jāuzvelk papildu vējjaka. Ejot pa gravām, kur jākāpj augšup un lejup, varam iztikt ar plānāku drēbju kārtu. Visbiežākā kļūda, ko pieļaujam, ir tā, ka uzreiz biezi saģērbjamies, bet tad, kad pārgājiena laikā rīkojam atpūtas pauzi, sākam salt. Labāk, dodoties ceļā, ģērbties plānāk, bet, kad apstājamies, uzvelkam ko biezāku," piebilst Krišjānis.
Neaizmirsti lukturi un uzlādētu telefonu
Ziemā ātri paliek tumšs, tāpēc vienmēr noderēs lukturītis. Var izmantot mobilajā telefonā iebūvēto lukturīti, taču pats ērtākais ir pieres lukturis, lai rokas ir brīvas. Ne mazāk svarīgi ir arī pārliecināties, vai mobilais telefons ir uzlādēts un līdzi paņemta papildu baterija. Īpaši ziemā, aukstā laikā, telefons ātri izlādējas, tāpēc labāk to likt jakas iekškabatā, pēc iespējas siltākā vietā, nevis vienkārši ārējā kabatā vai somā, kur tas ērti sasniedzams, tomēr ātrāk izlādējas.
Izpēti karti
Lai neapmaldītos, dodoties mežā, jau iepriekš rūpīgi jāizpēta karte vai jāielādē, piemēram, mobilā telefona aplikācija LVM meža kartes. "Latvijas valsts mežus var viegli atpazīt pēc robežzīmēm – citrondzeltenas svītras uz kokiem. Ja tomēr cilvēki apmaldās, nav jākrīt panikā, bet jāzvana uz 112. Ja kaut ko var manīt, tad mežā ir kvartālstigas un to krustpunktā ir plāksnīte, uz kuras rakstīti kvartāla numuri. Zvanot uz 112, ja atrodas pie šādas kvartāla plāksnītes, jācenšas stāvēt ar seju pret to, tā nodrošinot pareizu kvartāla orientāciju. Tad glābšanas dienestam jāziņo, ka stāvat pie kvartāla plāksnītes, uz kuras rakstīta konkrēta ciparu kombinācija. Vēl labi, ja zina, kur mežā ir ieiets," stāsta a/s Latvijas valsts meži vecākais meža eksperts Kaspars Riže.
Arī ziemā ar uguni uzmanīgi
Dodoties pārgājienā vai rīkojot pikniku, nereti vēlamies iekurt ugunskuru. Pat ja ir sniegs, ar uguni mežā jābūt ļoti uzmanīgiem! Ja vien iespējams, ugunskuru ierīkojam īpaši norādītā vietā vai tur, kur tas jau reiz darīts, jo ugunskura vietā veģetācija atjaunojas lēni. Ja ir kūdraina augsne, tad ugunskuru nevajadzētu nekādā gadījumā kurināt. "Labais tonis prasa nevis vienkārši kaut kur zemē nokraut malku un aizdedzināt, bet šo ugunskuru veidot uz minerālaugsnes, t. i., ar lāpstiņu attīrīt sūnas un tikai tad, kad parādās smiltis, sākt kurināt ugunskuru. Ja veidojam ugunskuru metra diametrā, ap ugunskuru jāiztīra vismaz 1,5 m diametrā. Lai arī ir ziema un mitrs, ugunskurs tik un tā jānodzēš, apberot ar smiltīm vai sniegu.
Tas obligāti jānodzēš tiktāl, kamēr neceļas dūmi," skaidro Kaspars Riže.
Atnesi – aiznes!
Rūpīgi jāpārdomā arī, kādu iepakojumu un traukus ņemam līdzi uz mežu. Vislabākie, protams, ir vairākkārt lietojamie. Ja tomēr izmantojam vienreizlietojamo iepakojumu vai traukus, priekšroku dodam papīra izstrādājumiem, kurus pēc lietošanas varam sadedzināt ugunskurā, neradot kaitējumu dabai. "Visus pārējos atkritumus, kuri nav no papīra vai koka, mežā atstāt nevar. Tie jāsavāc un jāņem līdzi. Ko atnesi, to aiznes!" brīdina Kaspars Riže.
Izrotājot eglīti mežā
- Svētku noskaņas radīšanai turpat mežā varam izrotāt arī eglīti, tomēr, dodoties mājup, eglīšu rotājumus vajadzētu ņemt līdzi, nevis atstāt eglītē karājamies.
- It sevišķi tas attiecas uz rotājumiem un citiem priekšmetiem, kuri nav ne cilvēkiem, ne dzīvniekiem ēdami, tos obligāti vedam uz mājām!
- Meža zvērus barot nevajadzētu, jo tas ir mednieku pārziņā.
- Ja eglītē karājas kāds burkāns, ābols, tos noņemam no eglītes un paliekam zem tās, jo dzīvnieki to, kas karājas gaisā un pie kā viņi nav pieraduši, neaiztiek.
- Arī aukliņa no rotājumiem jānoņem, jo tā var būt bīstama dzīvniekiem.
- Nevajadzētu atstāt citrusaugļus, bet tikai tos dārzeņus un augļus, kuri aug Latvijā: āboli, burkāni, bietes.
- Arī piparkūkas ēdam paši un meža dzīvniekiem neatstājam.