VIDEO: Ikstenas romāns Mātes piens - labākais, ko viņa uzrakstījusi pēc 17 gadiem

Kāpēc intervijā ir šī kaislība būt rakstniecei, bet grāmatas tekstā nav kaislības izstāstīt stāstu? Jo vai tad var būt rakstnieks bez kaislības izstāstīt stāstu? Romāns daļēji atgādināja Sofi Oksanenas grāmatas "Satļina govis" pakaļdarinājumu - pusaudzes meitenes dzīve paralēli pašas nepiedzīvotām iepriekšējo paaudžu atmiņu kolāžām. Tikai, lasot Oksanenu, nešķiet būtiski, vai tās ir īstas vai izdomātas atmiņas, par kurām viņa raksta. Bet kāpēc tas šķiet būtiski, lasot ikstenu? Tāpēc, ka stāsts par Latviju? Ne tikai. Atbildi atrodu pie Orvela, jo viņš uzrakstījis ne tikai frāzi, ko romāna autore neatlaidīgi citē, bet arī: "Partijas intelektuālis zina, kādā virzienā viņam jāgroza savas atmiņas, tāpēc viņš zina, ka izspēlē joku ar īstenību; bet, lietojot dubultdomu, viņš tajā pašā laikā sevi nomierina, ka īstenībai nav pāri darīts." ,

Vai nav ģeniāla doma izmest fāteri un māsu no savas dzīves, lai varētu iztaisīties par nelaimīgāku nekā bijusi? No biogrāfiski normālas ģimenes, kurā ir abi vecāki, tikai mamma varbūt slimojusi ar depresiju (tādu cilvēku gan tolaik, gan tagad ir daudz, apmēram tikpat daudz cik, piem., diabēta slimnieku) iztaisīties par pa burzmu uztaisītu nemīlētu bērnu, lai tikai kāds pažēlotu. Bet nežēlīgie lasītāji vēl iesmej, jo globālais ciems tomēr pārāk mazs, lai reālos faktus noslēptu. Bet tēva un māsas vietā es par šiem meliem dusmotos, ļoti.

literāti raksta vēsturi Mēs. Latvija, XXgadsimts, tad arī vajag rakstīt vēsturi, nevis viltot to. Ar ko šie laiki ir labāki par padomju laikiem, kad vēsturi pielāgoja ideoloģijai. Labi, toreiz bija spiediens to darīt, bet, kāpēc šodien? Nesaprotu, vai paštēla spodrināšanai pielāgots ģimenes stāsts "it kā padomju ietvarā" ir rakstāms par VKKF līdzekļiem?

mēs sapratām: tas ir visu laiku labākais literārais veikums visā pasaulē, kas ar savām tirāžām ir vairākkārt pārspļāvis Poteru, Greja nokrāsas, Bībeli, Denu Braunu kopā ņemtus. Mēs sapratām. Vai tagad, lūdzu, vienreiz var beigt par to visur kladzināt un slavēt?

Nesaprotu, kāpēc šis ir vēsturisks romāns? Vai tāpēc,ka ar šodienas prātu un iespējām autore liek runāt un darboties tā laika romāna varoņiem? Aiz stūra mēs katrs varam notēlot varoni, cietēju un visu ko, bet reāli bija nedaudz savādāk. Sanāk gandrīz kā ar to slaveno Ļeņina baļķi, kura nesēju skaits ar laiku aug, un aug.

Absolūtlabākais romāns no visiem tiem, kuŗus neesu lasījis!

Tas jau vairs nav pat smieklīgi.

Romānu izlasīju, viegli lasāms gabals, bet vai likteņu vijums, kā raksta Māra Zālīte, sāp? Man nesāpēja, jo tas, ka nelielā romānā ir pārāk daudz sabāzts vienkopus, neļāva dziļāk izjust un izprast romāna varoņus un laiku, kurā viņi dzīvojuši. Ir jau grūti aprast ar domu, ka esi bijis negribēts bērns, tāpēc ar gadiem gribas sameklēt attaisnojumu savas mātes rīcībai, bet man liekas, ka tas autorei nav izdevies. To nepalīdz arī tā laika valsts iekārtas negāciju piejaukums, kas varoņus ieceļ tādā kā cietēju kārtā.

Nu, cik var?! Ikstena kļūst jau par lamuvārdu bezgaumes pašslavinājumiem un sevis iecelšanai tur, kur viņai būtu vēl tikai trepes jāslauka. Lūdzu, neblamējiet latviešu literatūru!

jau Dienas izdevniecības grāmatu nepērk, ka tik ļoti centīgi ir jāreklamē. Ja Ikstenas romāns ir vēsturisks, tad,kāds ir Gunas Rozes romāns ? Dokumentāls? Vēsturisks romāns ir literāra jūtu aprakstīšanas, dokumentāls - faktu literāra apstrāde? Paši rakstītāji un reklamētāji to vispār zin?