VIDEO: Pētera Krilova eseja Kas man ir/nav māksla

Saviem trim bērniem esmu lūdzis: lai kur, nekad nestājieties teātra fakultātē un nelieniet aktieros, ar pārjūtīgu nervu sistēmu to nevar izturēt. Kad jau šausmas likās aiz muguras, meita pēkšķi izdomāja, ka tomēr pamēģinās. Nejaucos, nepierunāju, neiesaistījos repertuāra, etīdes gatavošanā, tikai ieteicu, manprāt, labu literatūru- Im. Ziedoņa epifāniju par akmentiņiem, kam jābūt savā vietā ( prozu), Jākoba Tamma fabulu par lopiem, kuru domāšanas veids un darbošanās atspoguļojas cilvēku sabiedrībā, franču grupas represētās dzejnieces Elzas Stērstes vārsmas, tāpēc, ka mazpazīstamas, smalkas, izjustas, it kā vienkāršās. brīdināju,- kad galvenais eksāmens būs beidzies, sāksies "kolokvijs"- pratināšana, kur spaidīs ar mīļi iecietīgiem un totāli netaktiskiem jautājumiem. Kad taujās par vecākiem, saki, ka esi no nepilnās ģimenes, tēvs nemaz nav redzēts, nosacīti miris , tu nedrīksti nosaukt manu vārdu, tad tev būs "hana". Krilovs tevi izsvilps, aci nemirkšķinājis, jo viņš ir sirsnīgs neikdienišķi cilvēks, kā domā ikviens, kas spriež ieraugot ierastu smaidu caur acenēm. Taču Pēterītis nerimās vis, līdz mana vijolīte neizturēja tiranizēšanu un lepni izpūta to, ko vajadzēja vilkt uz iekšu. Iznākums, paldies Dievam, letāls. Visu atlikušo mūžu esmu pateicīgs Dievam, ka tik jauki viss sagriezās. Bet par "kolokvija" metodēm man zobs uz visu mūžu. Tie tur, KAS KA komisijās sēž vispār ir ar komplicētiem rakstururiem. Un šis dāsnums raksturo visu pedagoģiski izsmalcināto pagrīdes grupu ( ar to domāju zemzemes un virsmākoņu zināšanas un pieredzi, kā arī pašapziņu, kas sevi ievākojusi augstplaukta kopotajos rakstos- Anna, Indra, Māra, mūžam pubertāti neizcietušaIS Edmundiņš, virs-rofesors Jānis...) Kā jau piekasīgs cilvēks, kurš arī "maķenīt apmācīts afrikāņu mēlē" ( Emmas Ezeriņas teiciens no "Līdakas pavēles"), dalīšos iespaidos par Pētera eseju. Krilova k-gs: " Es vienmēr studentiem liku mācīties no Herca – izvēlēties savām filmām tādas lielas, globālas tēmas šķietami lakoniski tvertos notikumu nogriežņos. Ieslodzījums, augstākais soda mērs, dzimšana, liktenis, slimība." Vai līdzjūtība, grēksūdze, mierinājuma sniegšana Lielās aiziešanas brīdī, mīlestības ( ne hormonālās versmes, polūcijas) pirmās biklas jūtas, cilvēka sūtība, misijas apziņa ( jo sevišķi īpašajās profesijās- mākslā, medicīnā, izglītībā...), sirdsapziņa, goda prāts...arī nevarētu būt iekļauti Tavā uzskaitījumu virknē. Kāpēc tieši ieslodzījums, slimība? Vēl varētu būt perversitātes, katastrofas, garīgas un fiziskas izvarošanas... Kāpēc pirmajā vietā disharmoniju, cilvēka psihi skaldoša "vide"? Kāpēc mūsu skatuves mākslā ir paniskas bailes vai grūtība, vai nespēja runāt par harmonisku, līdzsvarotu cilvēku? Kāpēc mūsu interese tiecas uz destruktīvu, salauzītu, sapostītu iekšējo pasauli? Starp citu Tava "Lūgšana tantei"kāpēc tieši ir Resnās? Amerikānisms kā asins kapilāri iesūkti,ko? Ne velti romānā "Būda" Dievs arī ir resna nēģeriete. Labi, lai būtu, bet mēs taču zinām kādas asociācijas mums iedzen no realitātes šoviem, no dzīves īstenības- aizvien pieaugoša amerikāņu tauku blāķu sabiedrību, kas tagad "pārnesusies" arī pie mums. Par maz izrādīsies kā selindžera frēna lūdz: " Kungs Jēzu, apžēlojies" , laikam vajadzēs mazāk rīt. Tikai neuztveriet, ka pulgoju izrādi- izcila, vienu reizi Jaunajā zālē redzēju, trīs tv ierakstā noskatījos, gribēju no galvas iegaumēt, tehnika nodzēsa, jāmeklā būs internetā, bet to es "neciešu" vairāk par krilovu. "Kluča" filmu kā izglītojošu vairākkārt noskatījos, līdz tam par šo mākslinieku nekā nezināju. "Rīdzinieks Hercs Franks parādīja visai pasaulei, ka reālas 10 minūtes bērna dzīvē ir kaut kas tik neiedomājami grandiozs un nesadalāms, ka tas apvērš laika jēdzienu mākslā." Saprotu, ka runā par īsfilmu, kur puisītis skatās leļļu teātra izrādi. Nebiju toreiz un neesmu tagad sajūsmā mākslas dēļ, ja tā par tādu cenu- līst ar kameru bērniņa sejā, fiksēt izbailes, šausmas, izmisumu ( neētiski, jo neaizsargāts bērns, kuram atļauju neprasīja). " Es ilgi domāju, kā var uztaisīt filmu, kurā no ekrāna plūst viena vienīga ētika. " Domāsim un DARĪSIM. Ak, jā, par mākslas audzinošo nozīmi bija lemts nerunāt, Ķimele reiz sludināja, ka tādas nav vai viņa tam netic, kaut kā tā. Kāpēc pakļaujies banālajam stilīgumam "runājām par sievietē"? Vai nevarēja to izlaist. Man, piemēram, bija draudzene vēl pirms bērnudārza vecumā, tādēl tur uzņemts netiku, jo mani uzskatīja par apdraudējumu visām iestādes audzinātājām. Bet es taču neplātos ar to, vai ne!? " Gēte uzrakstīja savu Verteru un vairāk nekā pirms 200 gadiem parādīja vienā īsā mazpazīstama dzejnieka dzīvesstāstā, ka lielākā traģēdija, kāda piemeklē jaunu cilvēku, ir tieša sastapšanās ar visrutinētāko dzīves banalitāti." Kas kuram banalitāte, kas ne. Vai Tu vārdu banalitāte izrunā snīpi aizspiedis ar divi pirkstiem? Ja nē, pamēģini, būs smalki, tik nešņauc. "Luidži Pirandello vairāk nekā pirms 100 gadiem atvēra slēgto dramaturģijas telpu un izlaida skatītāju telpā nevis aktierus (tas jau nebūtu nekas), bet personāžus! Un viņa personāži sāka klaiņot pa skatītāju krēslu rindām" Kāpēc STARP rindām, tēli vienlīdz labi dzīvojuši arī uz skatuves, piemēram, Drāmas teātra uzvedumā, ja nemaldos arī mirdza Šmithene, Marija leiko spēlējušas šaI lugā. Zālē maukties, tā ir šodienas mānija, reizēm. Laba daudz nevajag. Divi spaņņi, tad gana. Pēdējais jautājums: Kāda iemesla dēļ Tu un Tavi kolēģi jaunos aktierus gatavo virnīgi tuvplāniem ( nemelosim, galvenokārt tas derīgs kino un mazajām telpām, lielajām der tas pats tikai iekšēji jāuzkveldē, ko jūs nemācāt, jo laikam NEPROTAT, skatuves runa- artikulācija tumša bilde). Tātad- Tavi uzvedumi uz lielās skatuves, kā piemēram, ( izņemt Daugavpils "Velnus") "Aristokrāti"- zemāk kā slijkta pašdarbība, ""Pazudušais dēls" ( Ingas ābeles pārfabricējumā, kur Iņķis " ņem cauri" Matildi) ar gateri un zāģu trokšņiem, kas tomēr nespēja slēpt neprasmi, impotenci, ko pat lieliskais Regnārs Vaivars, kas "Sarunās kaimiņistabās" bija gluži vai ģeniāls. Kā var būt profesora grāds ( jums jau visiem tie sadalīti, vai naudas vai prestiža dēļ?) pat Jānim, ja ir tik skaidri redzami robi "izglītībā"? "Tas man liekas svarīgi." Tīšprāt, tevi pakaitināt gribēdams, jo gana esi citus sp;dzinājis, izrāvu no konteksta. Izlasīju daudzkārt un pārdomāju, ko visu cilvēks nesarunā. Es arī. Dagad vismaz būsim kā brāļi. Es un Tu pats. Un, lūdzu, neturi dusmas, es tikai pavingrinājos esejas žanrā.

Es domāju,ka māksliniekam ir jābūt personībai - kā tādām durvīm, kuras tu atver un ieej vēl kādā realitātē. Un tas talants ir - kā tu kā mākslinieks šo realitati spēj pasniegt - parādīt. Dikensa darbu dēļ briti likumus par bērnu tiesībām nemainīja, protams, bet tas,ka tie spēcīgi ietekmēja sabiedrisko domu - tas gan.