- Ivan, vai jums patika darbs šajā komēdijā?
Komēdijas ampluā lāgā neizjūtu, un šis darbs raisīja manī bažas. Paldies Dievam, režisors bija jēdzīgs un ļoti talantīgs. Mums ar viņu bija divas tikšanās ar divām dažādām partnerēm, un mani pārliecināja viņa iekšējais amerikāniskais ritms.
- Vai jums vispār patika Amerikā?
Filmēties patika, bet Amerika nepatika. Tā nav mana zeme, es daudz kur pabiju un sapratu, ka tā man sveša. Zināms, es ņemu vērā to, ka mēs nejauši gadījāmies tajos divos štatos, lai sāktu iepazīt Ameriku (filmēšana notika Nevadā un Jūtā – red.). Jā, daba ir satriecoši skaista, bet sveša, cilvēki un attiecības – viss svešs, vārdu sakot, es tur nejutos ērti.
- Kāda bija sadarbība ar ārzemju kinematogrāfistiem?
Es braucu uz turieni tāpēc, ka man bija interesanti pavērot, kā tur viss ir. Izrādījās, ka brīnumi nenotiek – cilvēki vienkārši strādā. Ja ir paredzēts, ka kamera tiks ieslēgta pusastoņos, tā arī būs, tāpēc viņi pagūst uzņemt daudz plānu un vēlāk ir liela izvēle. Viss ir pavisam vienkārši – viņi neko negaida, negaida, ka tvertnē iepildīs degvielu vai pārvietos platformu, lai turpinātu filmēt. Nez kāpēc viss jau ir sagatavots. Filmēšana tiešām nogurdina, jo nav divu stundu pīppaužu gaismas ierīču pārlikšanai. Es centos pieķert viņus liekulībā, nepatiesīgumā. Velti, viss bija pa īstam, viņi tiešām kaifo tāpēc, ka strādā, cits citu uzslavē un uzmundrina.
- Kā viņi izturējās pret jums, krievu aktieriem? Vai bijāt vienlīdzīgi?
Dažkārt es smējos, režisors pienāca klāt un pateica: „Jūs tēlojat tā kā Krievijā, lūdzu, mazliet ātrāk. Man vajag tā: „atnācu, ieraudzīju, novērtēju” – ir jādarbojas. Jūs tēlojat tā kā krievu seriālos, esiet aktīvāki.” Piemēram, otrais režisors Tonijs un kaskadieris, kas izpildīja visus trikus, piekrita piedalīties šajā projektā tikai tāpēc, ka viņiem bija interesanti strādāt kopā ar krieviem. Visi mūs uzlūkoja kā citplanētiešus, bet viņiem bija interesanti mūs vērot. Viņus šokēja tas, cik daudz cigarešu mēs pagūstam izsmēķēt piecu minūšu laikā, viņi redzēja, ka mēs esam citādi, ka ikreiz neierodamies ar smaidu uz lūpām.