"Tur ir tik forši! Tur valda tāda nostalģija pēc veciem laikiem, padomju filmām! Un tur viss ir tieši tā, kā rāda filmās," ir pārliecinājies fotogrāfs Aigars Jansons, kurš Odesu apciemo regulāri, bet šogad tur pabijis maijā.
Odesa ir samērā jauna pilsēta – 1794. gadā, izdodot īpašu pavēli, to dibināja Katrīna II. Un šī pilsēta šķietami dzīvo savu, neatkarīgu dzīvi, pievilinādama tūristus, mīlniekus un kinocilvēkus.
Kulta filma Likvidācija, kinolente Trīs dienas Odesā, Bruņukuģis Potjomkins – tās ir tikai dažas no filmām, kuras Aigaru iedvesmojušas doties ceļā. "Visas šīs filmas ir foršas, bet noteikti jāredz Likvidācija – bojeviks vai trilleris, sauc, kā gribi. Tajā ir melnais humors, mīlestība – tas viss ir par Odesu. Pēdējoreiz, kad pabiju Odesā, devos ekskursijā uz pagalmiņu, kur filmēta viena no Likvidācijas epizodēm. Tās pašas kāpnes, pa kurām nes klavieres, un vietas, kur notiek darbība. Uzņēmīgie pagalma iemītnieki tur ierīkojuši paskastīti ar uzrakstu "Iemetiet naudiņu pagalma attīstībai!". Tante Soņa sēž uz sava balkoniņa otrajā stāvā un acīgi kontrolē: "Jūs jau iemetāt monētiņu?" Pagalmiņos viss notiek – vienuviet tīra zivis, mazgā bērnus, karina veļu, gatavo šašliku, iedzer. Cilvēki ir ļoti viesmīlīgi – ieklīdīsi mazā pagalmiņā, ielies tev mazu graķīti, aprunāsies," stāsta Aigars.
Fotogrāfs jau otro gadu Odesā apmeklē mežonīgo pludmali ar dzeltensarkanām šūnakmens klintīm: "Tur bieži tiek uzņemtas filmas, kinocilvēki šo pludmali ļoti iecienījuši. Arī pēdējoreiz, kad tur sauļojos, vienu lielu kinobrigādi manīju. Pludmale Odesā ir līdzīga kā pie mums, tikai vairāk akmeņu, klinšu. Labākās pludmales ir Arkādijā, kas ir populārs atpūtas komplekss. Ko tikai tur nevar redzēt – uzkačāti džeki un cacas, kuras ķer ārzemniekus. Starp citu, Odesa ir trešā lielākā Ukrainas pilsēta un viena no lielākajām sekstūrisma pilsētām. Te ir grezni restorāni kā kuģi, naktsklubi, notiek vērienīgi koncerti. Cilvēku ļoti daudz."
Vecā Odesa esot savādi saistoša gan ar aplupušo baroka arhitektūru, gan ar savdabīgajiem elektrifikācijas risinājumiem – daudzviet elektrības vadi mājām ir novilkti pa ārpusi.
Ekskluzīvi labs esot Sievasmātes tilts, ko gubernators savulaik uzcēlis pāri ceļam, lai pie sievasmātes nebūtu jābrauc pa apkārtceļiem.
Un šajā pilsētā varot pavizināties vecajos Rīgas tramvajos, Aigars smej: "Iekāp tramvajā, cauri sarūsējušai grīdai redzi sliedes un bruģi. Biļete maksā trīs vai pieci centi, precīzi neatceros. Paprasi kādam pasažierim – kurā pieturā jākāpj ārā, lai nokļūtu slavenajā tirgū Privoz? Viens atbild, ka pēc dažām pieturām, bet sarunā iesaistās vēl cits pasažieris un sāk stāstīt par Privozu. Tad uzrodas kāds, kurš piedāvā aizvest, lai neapmaldos. Sarunā iesaistās puse tramvaja, un izrādās, ka tantei Vaļai, kura tirgū pārdodot skābos kāpostos, pirms divām dienām kucei piedzimuši kucēni – vai kādam nevajag?"
Privozā Aigars no jau iepazītiem austrumu tirgotājiem pērk garšvielas – īpaši labas esot tās, kas pircēja acu priekšā sajauktas austrumu plovam. Un tikai septiņi eiro par kilogramu! "Tomāti uz tevi skatās. Pērc zivi sardeļķu – apmēram tādā garā preci reklamē tirgotāji. Zivju tirgū ir daudz, un vienai no tām tiešām nosaukums ir sardeļka jeb sardelīte. Piedāvā vīnus, svaigu granātu sulu – tik garšīgi! Tur varētu dzīvot un ēst, un atpūsties," stāsta Aigars.
Kaislīgs makšķernieks būdams, Aigars Jansons Odesā devies arī makšķerēt bullīšus – kā esot solīts, ap 20 kilometriem tālu jūrā ar kuģi, tomēr izrādījies, ka 20 kilometri būs mērojami gar krastu. "Viņi visu dara ar humoru. Viesnīcas tur ir dažādas – gan po sovetski, gan ļoti greznas. Pie Arkādijas ir kāda ļoti grezna māja, gluži kā Hilton viesnīca. Izrādās, tā ir dzīvojamā māja! Tajā viens dzīvoklis maksājot miljonu dolāru. Ir izteikts vidusslānis, un ir daudz bagātu cilvēku. Un ļoti daudz vecu mašīnu. Garāžas un autoservisi cits pie cita, acīmredzot tās vecās mašīnas bieži lūst. Pa ielām skraida suņi – dīvaini safrizēti, ar tādiem kā ornamentiem kažokā. Starp citu, odesieši tos paņem no ielas, safrizē un palaiž. Un skrien tur tādi četrkājaini jautrie džekiņi. Sarunas skan Odesas dialektā, un tajā klausīties var ar baudu ausij. Maijā Odesā zied akācijas – gaisā jūt akāciju smaržu, jūras sāļumu. Komunikācija norit ar krietnu humora devu. Odesā tā tam ir jābūt. Vienreiz uz turieni aizbrauc un pilsētā iemīlies," atzīst fotogrāfs.
Ceļošanas stāsti un praktiski padomi - www.diena.lv/dienacelo.