Viva la Corse! Viva la France!* dzird šur tur saskandinot. Nuja, valsts prezidenta vēlēšanas. Esam Korsikā Francijā, lai vienā nedēļā iekarotu "mežonīgo skaistuli". Tā trešo lielāko Vidusjūras salu dēvē mūsu tūrisma aģentūras. Savukārt ceļvedis Lonely Planet raksturo: franču sala, kas gozējas Itālijas saulē, un turpat piebilst — jā, bet lepna, mežonīga un joprojām mazliet vecmodīga.
Ko mēs zinām par Korsiku? Tā ir Francijas imperatora Napoleona Bonaparta dzimtā sala un tajā pašā laikā vieta, kur vietējie separātisti joprojām bruņoti pretojas Francijas kundzībai. Tādas interesantas attiecības gadsimtu gaitā — viņējais kāpj impērijas tronī, bet korsikāņi vēlas atdalīties.
Ceļojumā ieplānots tikt no Bastijas pilsētas salas ziemeļaustrumos līdz Napoleona dzimtajai un lielākajai pilsētai Ajačo dienvidrietumos un varbūt līdz Bonifačo pašos dienvidos, no kurienes jau saredzama Sardīnija. Korsikā ir četras lidostas, taču iekšzemes lidojumi neesot izplatīti. Tāpēc bija plānots izbraukāt salu ar auto, bet iznāca — ar vilcienu. Viensliežu? Šaursliežu? Nezinu gan, kā īsti nosaukt šo spocīgo, bet drošo un precīzo minidzelzceļu, kas dīvainiem līkumiem, cauri tumšiem tuneļiem ļauj bezgala skaistā garāmslīdošā filmā apskatīt teju visu Korsiku. Un te ir ko redzēt, jo neskartā daba ir Korsikas bagātība un lielākā salas daļa ir dabas rezervāts.
NO SMALKĀS NICAS
Korsikā nemaz tā tiešā tēmējumā no Latvijas nevar nokļūt. Ir jātiek līdz kādai Vidusjūras piekrastes pilsētai, kur piestāj prāmji. Kāpēc ne Nica? Velkot ar pirkstu kartē, tas ir pavisam taisni. Par prāmjiem gan nav skaidrības — ziemas un vasaras sarakstos viens iet četras, otrs — sešas stundas. Tomēr brauc tie uz Korsiku cauru gadu. Pirmo — Corsica Ferries ieraugām Nicā. Un braucam. Līdz Bastijai ir sešas stundas un 35 eiro. Klāja baseins pārvilkts ar tīklu, sauļoties gribētājus purina stiprs auksts vējš, un bārs jau pēc pusstundas tiek vērts ciet: klienti tā kā būtu, bet bārmenim auksti.
Pēc sapucētās, siltās Nicas, kas atgādināja princesi, kura zina savu cenu, piestājot lietainā vēsā pievakarē klinšainajā Bastijā, šķiet ļoti precīzi — jā, esi sveicināta, mežonīgā skaistule! Tuvākajās viesnīcās vietu nav: Complet! Complet!** Pilsētas svētki, maija brīvdienas. Taksītis tik vadā un vadā, angliski ne bū, ne bē. Par laimi, pusgads valodas mācībām Francijas Kultūras centrā nav bijis veltīgs. Un visiem taču patīk, ja viņu mēlē zina kaut dažus teikumus, vismaz brīvi žestikulē. Tagad tā lieta iet, esam savējie! Ik pa brīdim sazināmies ar Rīgas draugiem: vieniem — lai pameklē brīvas viesnīcas internetā, citiem — lai pabiedētu, ka nakšņosim uz ielas. Galu galā nokļūstam kārtīgā pensionētu mietpilsoņu viesnīcā kalna galā, kur zvaigznes un eiro savstarpēji korelējas.
VIENS VILCIENS VISAI SALAI
No rīta čāpojam no kalna lejā uz Bastijas veco centru un ieraugām gluži vai dzelzceļa muzeja eksponātus — krāsainus nobružātus vagoniņus. Tuvumā gan ir moderna stacija, no kuras divreiz dienā par deviņiem eiro var tikt līdz kalniem salas vidienē. Vilcieniņš ir maziņš, maziņš — ar diviem vagoniem, toties ar tualeti un iespēju fotografēt no vadītāja kabīnes.
Pagaidām par auto īri tāpat nav ko domāt, jo ir svētdiena, priekšā 1.maija brīvdiena un visas autonomas ir slēgtas. Līdz pēcpusdienai, kad atiet vilciens, ir laika gana. Šī arī būs vienīgā diena, kad iespējams sauļoties, turpmāk būs vēsāks un arvien biežāk līņās. Maijs pie Vidusjūras nav pludmales cepešu laiks, tā pagājušajā gadā bija Sardīnijā, tā šogad ir Korsikā. Toties viegli ceļot.
VENDETA UN NAŽI
Liela daļa tūristu šeit ir motociklisti: gados veci pārīši, tādi kā 70.gadu hipiji ar dzīves vētru izvagotām sejām, melnos ādas tērpos. Arī daļa suvenīru veikalu piemēroti viņu interesēm — skarbi krekliņi, dažādi aksesuāri. Nažu kolekcijas — no maziem salokāmiem dāmu atslēgu piekariņiem līdz īstiem līkiem saimniecības (varbūt kaujas?) dunčiem ar visu asiņu reni. Uz spala iegravēts Vendetta.
Acīmredzot šis vārds kļuvis par salas atpazīstamības zīmolu. Vai varbūt tāda sena tradīcija uz naža asmens rakstīt Vendetta? Ievērojam, ka naži un nazīši nav tikai skarbo veikaliņu daļa, tā it visur ir lielākā suvenīru veikalu sortimenta daļa. Tāda zeme. Protams, jānopērk.
CŪKAS UZ SLIEDĒM
Vakarā vilciens. Braucot visapkārt svaiga, svaiga nesen saplaukusi kalnu ainava. Meži, upes, pamestas stacijas, aitas, ausaini ēzeļi, pa retam vīnogulājam, minituneļi, bruģēti tilti un kalni, kalni, kalni... Arī sniegotas virsotnes, augstākā Monsento sasniedz 2706 metrus.
Te pēkšņi vilciens skaļi taurē un bremzē. Tieši tajā brīdī blakus vadītājam fotografēju, paspēju noķert bildi: uz sliedēm ganās cūkas — viena melna, otra raibi rozā. Izbijušās bola acis un sāk skriet pa priekšu. Vilciens tomēr neapstājas, tūristiem tagad ir ko spriest — ja būtu sabraukuši, tad paši ar visu vilcienu būtu grāvī. Tā paiet nepilna stunda, un esam Kortē salas viducī.
Kalnos sēž senā galvaspilsēta. Tagad te atrodas arī Korsikas universitātes jaunā ēka kā tās autonomijas simbols. Stacijā jaukas viesnīcas reklāma, zvanām. Vietas brīvas ir, bet, kad angliski tiek jautāts, kā turp nokļūt, puisis atvainojas, ka neprot izstāstīt. Saruna beigusies, taču galvenais ceļš tāpat aizved līdz viesnīcai, kur neviena nav. Zīmītē pie durvīm ieteikts doties uz tuvējo bāru meklēt personālu. Tikmēr nav problēmu viesnīcu sarunāt kādā citā bārā, no rīta atslēgas varot atstāt durvīs. Par notikušo darījumu tiek uzsaukts Cap Corse — tumši sarkans aperitīvs — tā kā campari, kā martīni ar ledu un apelsīnu. Ir garšīgs. Kortē ir daudz kafejnīcu, bet vēl patukšas. Ēdienkartē nacionālie ēdieni — mežacūkas cepetis un pupiņu zupa. Katrs trešais Cap Corse par brīvu. Un katras ielas galā skats uz kalniem. Arī par brīvu. Tomēr izskatās, ka vairāk par vienu vakaru te nav ko darīt.
LIETAINĀ PIEKRASTE
Braucot uz rietumiem Kalvi virzienā, starpstacijā biļeti uz vilcienu vairs nedod, neejot. Ko nu? Bet dzelzceļš kartē ir. Izrādās, tas tikai uz brīdi pārtrūkst. Un var dabūt biļeti uz autobusu. Tagad top skaidrs, kāpēc šis posms vilcienu sarakstā atzīmēts citā krāsā. Uzticamies kartei un vācu tūristiem. Precīzi laikā autobuss aizvizina uz L'ilrusu ostas pilsētu. Ceļa malās viscaur klintis apjoztas drāšu sietiem pret nogruvumiem. Glītas kotedžas jūras līča krastā, prāmju osta un klints galā seno nocietinājumu tornis.
Par 60 eiro var dabūt divistabu studiju ar lielu terasi un trim skatiem uz jūru — pa visiem logiem. Neesot vēl sezona. Līdz stacijai tieši divas minūtes. Līdz jūrai pusminūte.
Četras ielas un ar garu zāli aizaudzis dzelzceļš, kurš, izrādās, turpinās līdz pat Kalvi kūrortam. Dodamies turp. Piestāj vagoni katrs savā krāsā, konduktors ar ādas somu plecā, un braucot jāstāv kājās. Kā senās dienās. Kalvi iebraucam teju pa smilšu pludmali un sagaidām pirmo lietu. Skaista, eleganta kūrortpilsēta, no kuras sezonā Ajačo var nokļūt ar kuģi.
Pludmales restorāni strādā, un pavārs baltā cepurē iznāk, lai pats ar metāla kausu piededzinātu brilē krēma virskārtu. Garšīgi un sirsnīgi. Vakarpusē mazajā ostas pilsētā L'ilrusā pie katras vīna glāzes degustācijai tiek pasniegts koka trauciņš ar vietējiem cūkgaļas asortiem charcuteries. Tā kā desas, tā kā šķiņķi, tā kā spāņu vītinātā gaļa jambon, ļoti garšīgi un sātīgi arī. Vakariņām gana. Bet rīts sagaida ar lietu un aukstu vēju.
IMPERATORA GULTA
Dodamies ar autobusu atpakaļ uz starpstaciju, tad uz Korti, lai pa dzelzceļu sasniegtu Ajačo. Tā to sauc latvieši. Konduktori, norādot, kurš no sastāviem dosies uz to pusi, saka Adzasjo, angliski vēlāk dzirdam — Adžascjo. Tādu Ajačo te neviens nezina.
Aiz vilciena loga atkal "filma", kurā bilde mainās ātri: kalni, vakara saule, skrien aitas, vanags ar dzeltenu vēderu un spārniem kā izplestiem pirkstiem ik pa laikam planē blakus vilcienam, bet tā arī neļauj sevi nofotografēt. Aizas zaļas kā jūra, mākonis virsotnē, kam izbraucam cauri, un precīzi minūtē norādītajā laikā esam Napoleona Bonaparta dzimtajā pilsētā.
Te ir Napoleona kults. Cik daudz vietējo daudzināts, cik Francijas valstiskās pašapziņas un vienotības celšanai radīts, nezinu, taču viesnīcu, kuģu, ielu, ēdienu, veikalu un pat bāru nosaukumi nes bijušā imperatora vārdu. Valdnieka pieminekļi ir visur. Katrā korsikānī tagad mēģinu saskatīt kādus īpašus, saliniekiem raksturīgus vaibstus. Ir. Lielākoties viņu sejas ir tumsnējas, smalkiem un pareizi veidotiem vaibstiem, stiegraini nelieli augumi. Skatienā vērība un atturība. Iekšējs spriegums. Salas dzīve, itāļu izcelsme un franču valdīšana viņus tādus veidojusi.
Ajačo ir gaiša, ļoti franciska un viesmīlīga pilsēta. Arī prognozējama un kārtīga kā vecā labā Eiropa. Centrālajā avēnijā pāri ielai iekārts milzīgs imperatora kronis. Bonapartu mājā tagad ir Napoleona dzimtas muzejs, bet vienmēr tā nav bijis. Māja juku laikos stāvējusi tukša un izpostīta, jo Bonapartu dzimta devusies uz Nicu, it kā pēc nesaskaņām ar citiem Korsikas dižciltīgajiem.
Nams ir plašs, gaišs, ar seniem sienu krāsojumiem un katrā istabā nervozi staigājošiem sargiem, kas burtiski skatās uz rokām. Tramīga noskaņa. Te viss par Bonapartiem izlasāms tikai franču valodā. Neatkarības cīņu laikā Napoleona tēvs bijis nacionālā varoņa Paskvāles Paolo palīgs. Interesanti. Laikam tāda demokrātiska un izglītota dzimta bijusi. Bet gultiņas tik īsas, ka jāsāk ticēt teicienam "mazais, diženais korsikānis". Pat paši franči stāv un brīnās: "Petit, petit..."***
Šķiet, galvenais te ir apskatīts. Brīvdienas beigušās, un jādodas mājup. No Ajačo uz Nicu kursē ātrgaitas prāmis SNCM. Un, lai arī no šejienes atpakaļceļš ir divreiz garāks, tas ilgst tikai četras stundas.
*Lai dzīvo Korsika! Lai dzīvo Francija! — franču val.
**Pilns! — franču val.
*** mazs, niecīgs — franču val.