Ja tic populārākajai leģendai par Atlantīdu, tad Kanāriju salas ir savulaik okeāna dzelmē pazudušā kontinenta kalnu virsotnes. Nedaudz piezemētāka un mūsdienu prātam pieņemamāka versija gan teic, ka septiņas salas kā ķiršu kauliņus no zemes dzīlēm ir izspļāvuši vulkāni pēdējo 20 miljonu gadu laikā.
Pirmā Kanāriju salu pieminēšana rakstos notikusi ap Kristus laiku, kad Kanāriju salas apmeklējis kāds romiešu kapteinis. Sastapis vienā no salām niknus suņus, tāpēc jaunās zemes nosaucis par Insularia Canaria jeb vienkārši par Suņu salu. Kanārijputniņu saistība radās tikai XV gadsimtā, kad cilvēka labākā drauga statuss tika piešķirts no salām uz Eiropas dižciltīgo namiem eksportētajiem putniņiem. Nav īstas skaidrības, no kurienes nākuši salu pamatiedzīvotāji, taču pilnīgi skaidrs ir tas, ka pret kristīgo ticību tiem ir bijusi iedzimta alerģija, kuras rezultātā tie visi gāja bojā līdz ar Kanāriju salu iekļaušanu Spānijas karalistē XV gadsimta sākumā. No viņu valodas pāri palikušas tikai pāris frāzes, kas tā īsti neiekļaujas nevienā valodu kokā, kā arī viņu paradums kaltēt aizgājējus līdzīgi kā Senajā Ēģiptē. Šīs ziņas ļauj spekulēt, ka aborigēni patiesībā vārētu būt bijuši pašās kalnu virsotnēs samukušie atlantīdieši. Patiesības labad jāpiebilst, ka spāņu bruņotos misionārus tie sagaidījuši nevis ar Atlantīdai šad tad pierakstītajiem kodolieročiem, bet gan ar akmens darbarīkiem.
KĀ UZ MĒNESS
Fuerteventura ir vecākā no Kanāriju
salu arhipelāga un atrodas vistuvāk Āfrikai. Nosaukums cēlies no spāņu misionāra Betenkora izsauciena "Que forte aventure!" jeb "Kas par lielisku piedzīvojumu!" Otrā versija, kas šķiet tikpat atbilstoša kā pirmā, apgalvo, ka Fuerteventura vienkārši apzīmē stipro vēju, kas faktiski nekad salu nepamet.
Kā izrādās, ir trīs lietas, kuru uz šīs salas ir apbrīnojami daudz - saules, vēja un akmeņu. Lai gan Kanāriju salas tiek dēvētas arī par mūžīgā pavasara salām, atskaitot cilvēku stādītus un aprūpētus piemājas dārziņus, uz salas faktiski nav zaļās krāsas. Pati zaļākā vieta, šķiet, ir golfa laukums. Interesanti, ka Kanāriju salu golfa laukumi ir zaļāki nekā kontinentālajā Spānijā, jo uz tiem acīmredzami neattiecas ūdens taupības režīms, kas Spānijā tika izsludināts sakarā ar spēcīgajiem meža ugunsgrēkiem un iztukšotajām ūdens rezervēm. Toties var mielot acis ar tuksnešainiem kalniem un kalnainiem tuksnešiem, kas ir klasiska Fuerteventuras ainava. Kalnos ganās kazas, kuru uz salas esot tikpat vai pat vairāk nekā cilvēku.
Ja NASA būtu nepieciešama vieta, kur nofilmēt piezemēšanos uz Marsa, tāpat kā, spriežot pēc 1969.gada bulvārpreses tas tika izdarīts ar leģendāro Neila Ārmstronga pastaigu pa Mēness virsmu, tad Fuerteventura būtu lieliska kandidatūra, jo dominē iesārti toņi. Gaiss šeit ir sauss un pat ziemas naktīs temperatūra nenokrīt zem 15 grādiem. Tas nodrošina eiropiešu tūristam pieņemamu klimatu visu gadu. Ik gadu Kanāriju salas apmeklē ap 10 miljoni tūristu, kuru devums ir trešā daļa no salu iekšzemes kopprodukta.
Fuerteventura ir vismazāk komercializētā no salām, jo ainava te ir skopa, taču pašlaik novērotais būvniecības bums neļauj lolot ilūziju par tūrisma mazskarto Fuerteventuru nākotnē. Tiek paplašināta lidosta, lai varētu atvest vairāk, tostarp arī no Latvijas, no kuras tiešie lidojumi sākšoties novembrī, kā arī tiek būvētas pludmales mājas, lai varētu vairāk izmitināt.
ATPŪTNIEKU IZPRIECAS
Ar ko šeit nodarbojas tūristi? Viena daļa, kas ir pamanāmākā, nodarbojas ar to, kas tūristam pienākas. Guļ saulē - vairākumā kaili, un pie tā sākumā ir jāpierod. Klīst pa mazpilsētu šaurajām ieliņām - trūcīgi apģērbti. No rītiem pērk svaigus pīrādziņus butika stila konditorejās, vakaros iet iemalkot kādu vieglu ruma kokteili un uzspēlēt biljardu zem klajas debess.
Bez šiem klasiskajiem laika kavēkļiem Fuerteventura piedāvā veselu rindu vidēji aktīvu nodarbju. Var braukt jūrā ar faktiski jebkāda izmēra laivu vai jahtu, brīvā dabā pavērot vaļus vai jūras lauvas, vai ienirt apsveicināties ar haizivīm, kuras šeit ir tikai viena suga - ap metru garas un diezgan bailīgas, kā arī ar bagijiem vai motocikliem braukāt pa apklusušo vulkānu nogāzēm.
Arī mēs simboliski izvēlamies tieši 312 m augstu vulkānu, kam vienu nogāzi apskalo okeāns. Kāpjam, lai pamielotu acis. Pēc stundas ilga kāpiena konstatējam, ka šeit ne tikai kāds ir bijis, bet pat uzskatījis par vajadzīgu uzstiept aptuveni tonnu betona, lai uzceltu nelielu stabiņu.
Taču savu patieso pievilcību Fuerteventura ir aiztaupījusi viļņus un vēju alkstošajai tūristu daļai. Salas ziemeļaustrumu galā atrodas Lielās pludmales, kur atrodas populārākais kaitborda un vindsērfinga centrs. Vēja gadījumā, kas šeit nozīmē katru dienu, sākot ar trijiem pēcpusdienā, padzīvojušos nūdistus pludmalēs aizstāj aktīvākas atpūtas cienītāji. Taču, ja ir vēlme bēgt no pūļa, tad var pabraukt pāris kilometru uz dienvidiem, kur vēja dīdītāju skaits pakāpeniski samazinās.
Uzreiz gan jāsaka, ka smiltis te mijas ar klintīm un akmeņiem, ko nereti nodevīgi slēpj paisums - bez paisuma un bēguma tabulām var viegli ierastie nepareizos laikos nepareizās pludmalēs. Izteikta šī iezīme ir salas dienvidos pie Sotavento. Vējš šeit pūš tikai no krasta, kas padara kaitošanu jūrā psiholoģiski nepatīkamu, lai arī nelaimes gadījumā par 30 eiro lielu atlīdzību tu tiksi atgādāts atpakaļ uz sauszemes. Toties paisums šeit izveido aptuveni 300 m platu un vairākus kilometrus garu lagūnu, kurā ūdens pat pilnmēnesī, kad paisumi ir īpaši augsti, nav dziļāks par krūtīm, kas ļauj jebkurā mirklī pateikt - man pietiek!
Šīs Pilnmēness lagūnas vienā galā atrodas kaitborda centrs, kurā augusta beigās notika pasaules čempionāta posms - daži braucēji nepiedalījās pārāk stiprā vēja dēļ. Mūsu vizītes laikā šeit vējš vairākas dienas no vietas pūta ap 15 m/s. Pie šāda vēja Latvijā tiek slēgtas ostas un ieteikts netuvoties logiem.
Fuerteventurā šim vējam īsti nav koku, ko nolauzt - tik vien, ka vēja nestās smiltis sāk atgādināt skrotis, sitoties pret saulei atkailināto miesu. Salas rietumu piekraste ir terra incognita, jo gar tās piekrasti nav izbūvētu ceļu. Toties tajās nedaudzajās pludmalēs, pie kurām var piebraukt ar vieglo auto, saimnieko sērferi. Kaitošana rietumu piekrastē ir bīstama ne tikai jaudīgo okeāna viļņu dēļ, kurā iekļūstot tu saproti, kā jūtas zeķes veļas mašīnā, bet arī tāpēc, ka pludmales ir klinšu ieskautas un bēguma laikā šeit veidojas spēcīgas straumes.
Tā kā uz salas valda ziemeļu vēji, tad labākie viļņi veidojas salas ziemeļu piekrastē, kur nav nevienas smilšainas pludmales. Līdz ar to šie viļņi ir īpaši bīstami un tajos sērfo tikai vietējie vai patiešām meistarīgi vai pārgalvīgi braucēji. Nav gājuši secen arī brīdinoši un skanīgi viļņu nosaukumi, piemēram, the graveyard jeb vienkārši kapi. Pie šiem kapiem ir iemitinājies pulciņš klaiņojošu sērferu, kas nakšņo improvizētos mājokļos - aina nedaudz atgādina Daniela Defo romānu. Ilgi nevarējām saprast, no kā šī savdabīgā dzīves ceļa gājēji pārtiek, līdz kādā bezviļņainā dienās satikām vienu no viņiem muzicējam uz ielas Koraleho centrā.
Fuerteventura vispār ir populārs pieturas punkts dažādiem viļņu un vēja medniekiem, kas pelna iztiku, braukājot pa pasauli un mācot citiem sērfot un kaitot, nekad nenonākot ziemā. Nav nekāds brīnums, jo katrā miestiņā neatkarīgi no attāluma no okeāna, kas gan nekur uz salas nevar būt lielāks par 20 km, atrodas vismaz viena sērfa skola. Tieši tāds ir arī mūsu sērfa instruktors Ulfs, kas pametis dzimto Namībiju, lai paklejotu pa pasauli ar pūķi un dēli. Novembra sākumā, kad Fuerteventurā gaiss sāk naktīs paslīdēt zem 25 grādu atzīmes, viņš dosies tālāk - uz Brazīliju, kur vasara tikko kā ir sākusies un vēja un viļņu netrūkst.
Toties mēs atceļā esam spiesti vienu nakti pavadīt Frankfurtes apkārtnē, kur šogad notika pasaules čempionāts futbolā. Tas ir atstājis zināmu iespaidu uz klasisko pisuāru: vārtiņos iekārta neliela futbola bumba, kuru ar strūklas spēku var raidīt vārtos. Interesantākais ir tas, ka bumbu trāpīt vārtos nemaz nevar, jo pārliktnī iekārtās aukliņas garums ir par īsu. Tāpat nevar netrāpīt ar atvaļinājumu Fuerteventurā, ja gribās sākt vai turpināt sērfot vai kaitot.