Milija bija ļoti, ļoti valdzinoša sieviete. Nedaudz šerpa, toties ļoti pamatīga. Uz viņu varēja paļauties. Īstena ulmaņlaiku dāma: dzimusi laukos, skolojusies Rīgā. Viņa reiz man stāstīja, ka meitenes toreiz nelaida pa labi un kreisi kā tagad, un, ja laida, tad kafejnīcā, visiem dzirdot, neapsprieda mīļotos cilvēkus un gultasbiedrus. Tolaik jaunkundzes varējušas uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt tos cilvēkus, kas viņām tuvojušies. Milijas un Ērika attiecības tagad dēvētu par draudzību vai tuvību, kas aprobežojās ar maigu glāstu, skatienu un skūpstu. Viņiem tā bija mīlestība. Ne viņš, ne viņa gan nepūta uz sienām Milija+Ēriks=mīlestība. Varbūt pat nepateica, ko jūt. Jo pietika ar to, ka jūt.
Ēriks un Milija pašķīrās tā īsti arī nesatikušies. Milija apprecējās ar Juri. Ēriks emigrēja uz Ameriku un arī apprecējās. Padomju laikā viens par otru nezināja neko.
Bija atmodas laiks, robežas vaļā. Milijai jau bija tuvu 60. Nez kā, bet Ēriks bija uzmeklējis Milijas adresi un nosūtījis vēstuli ar aicinājumu viņu apciemot. Viņam neesot labi ar veselību, gribot viņu vēl pēdējo reizi dzīvē redzēt. Juris par notiekošo bija pikts. Atceros, Milija par Ērika izgājienu gan zobojās: "Sak, ko ākstās, atradies nu tagad jaunības mīla, vai lai es tagad pāri okeānam liekos? Neesam tak vairs pusaudži," gan brīžiem saknieba lūpas, klusēja un neļāva birt saviļņojuma asarām.
Viņa uzkrāsoja lūpas, uzvilka korseti, iesēdās lidmašīnā un aizlidoja. Ar pašas bišu vāktu medus burciņu koferī. Ēriks sajutās tikpat labi kā pirms 40 gadiem. Jo viņa bija viņa sapņu pils. "Izspied Milijai svaigu apelsīnu sulu," viņš teica savai sievai.
Milija ar Ēriku runāja dienām un naktīm. Milija nekad dzīvē nebija iedomājusies, ka redzēs debesskrāpjus, ēdīs lobsterus un uz saviem dzimtajiem laukiem atvedīs tādus stāstus, ka es klausīšos, muti atvērusi. Un ticēšu, ka dzīvē var būt kaut kas tik skaists. "Zini, Anniņ, visskaistāk ir tas, ja nav viss līdz galam, jo tas ļauj sapņot. Un sapņi ir tikai tavi," manai omītei teica Milija. Viņas bija māsīcas. Nav vairs ne Ērika, ne Milijas, taču tas, kas noticis ar viņiem, liek man sajūsmā sažņaugt dūri, uzsist uz galda un teikt: "Super! Zvērā!"
Milija teica, ka skaistais ir jūsmā un maigumā. Tuvībā. "Esi tik skaista un cēla kā lilijas zieds, būsi tad latviešu dēlam vienīgais lepnums un prieks," skaitīja Milija un ķecerīgi piemiedza ar aci.