Bez etnogrāfiski pareiza siera ķeskām

(interesanti, kas tie ir par "mūsu pašu" makaroniem, kur ražoti, kāda kvalitāte??) No Latvijā augušu makaronu sēklām.

"...kad es pagatavoju mūsu pašu garos tievos makaronus..." (interesanti, kas tie ir par "mūsu pašu" makaroniem, kur ražoti, kāda kvalitāte??) "...kurus itāļi sauc par spageti..." un šis jau izklausās pēc pavisam bezgaumīgas liekulības no autora puses, ņemot vērā visu, kas gardēža slejā no viņa puses sarakstīts iepriekšējos gados. Ja Vilks tik tiešām no sirds ir nodomājis pievērsties Latvijā ražotas pārtikas patērēšanai, apsveicami, taču to tad vajadzētu pasniegt mazāk siekalaini, bet patētisma un vāji maskētas liekulības "ķeskām".

Es tomēr esmu par to, ka rosols skan labāk par rasolu

Negribu nest akmeni dzintarsiera dārziņā, tomēr visu kausēto sieru sastāvā ir kausējamie sāļi un vesela rinda citu ne pārāk veselīgu lietu. Protama lieta, siers labi kūst zupā, tomēr siera ķeskas tālabad arī ir siera ķeskas, ka tas ir īstens siers, nevis kausēts.

It kā jau viss pareizi un glīti, tomēr tās `siera ķeskas` manam vēderam, piedodiet, gaumei, garšai, izjūtai tā kā nepiedien, tā kā ne īsti ētiski - attiecībā pret sieru (,kurš taču, tāpat kā maize, latviešiem vienmēr bijis cienījams un godājams). Ir jau saprotams, ka ne jau pret sieru vērsta `bulta` un pat , ka ne jau pret franču virtuvi, bet pašu `ārzemnieciskuma` faktu, pret pārmērīgu aizraušanos ar visu to eksotiku un [dārgo] pārsmalcinātību, greznību. Un tomēr - es tās `ķeskas` nebūtu pieminējis...