Šogad gan Jevgēnija šaubās, vai izstāde sanākšot, jo ilgstošā sausuma dēļ dālijas nav tik lielas un kuplas kā parasti, tomēr dārzā patīkami pārsteidz gan ziedu daudzveidība, gan krāsu harmonija. Jevgēnijas Kauliņas dārza filozofija ir pavisam vienkārša: jāzied no agra pavasara līdz vēlam rudenim un jābūt daudzveidīgam gan šķirņu, gan krāsu ziņā. Ziedi kā cepures
Dāliju stādījumi dārzā izveidoti pulciņos, pa krāsām, tomēr, kā teic Jevgēnija, arvien gadoties arī kāds pārsteigums, citas krāsas vai šķirnes zieds, kas patīkami atsvaidzina kompozīciju. Acīs pirmie krīt bārkšainie un starainie ziedi, lieli kā cepure. Visas šķirnes saimniecei no galvas grūti pat atcerēties, parasti to ir vairāk nekā trīssimt, šogad vasara nav bijusi ziediem labvēlīga. "Gan šķirņu mazāk, gan pašas maziņas, ja parasti ir pusotra metra garumā, tad šogad labi ja centimetrus piecdesmit sešdesmit uzaugušas. Vedām ūdeni ar cisternu, laistījām, bet dālijai jau vajag uzreiz spaini, ar litru vien tai nepietiek." Tomēr var priecāties gan par Samuraju ar milzīgiem ziediem, gan bāli rožaino Pērļu zvejnieku, kas labi stāvot vāzē, gan neskaitāmām mazo pomponu dāliju šķirnēm. Pomponu dālijas arī esot visizturīgākās, taču tas esot mīts, ka grieztās dālijas ilgi neglabājoties. Nemaz nevajagot tās spīdzināt ar verdošu ūdeni, vienkārši biežāk jānomaina ūdens, kuru der nedaudz iekrāsot ar zilajiem graudiņiem. Jevgēnija Kauliņa šogad pabeigusi floristikas kursus, tagad atzīst, ka uz savu dārzu skatās arī no cita aspekta - kā ziedi iederēsies dažādu noskaņu pušķos. Nesen kādās bērēs visus pārsteidzis Jevgēnijas darinātais sēru vainags ar tumši violetām dālijām un gladiolām. Parasti pirms pirmā septembra pēc ziediem nākuši kaimiņbērni, tagad jau visi esot skolu pabeiguši. Tagad braucot ekskursanti, iegriežoties jaunlaulātie, nofotografēties pie ziediem.
"Neteiktu, ka dālijas ir īpaši cimperlīgas, taču darbiņš jāieliek. Vajag mitrumu, pavasarī samēslotu augsni, tad jau labi aug. Bet nedrīkst aizmirst, ka ar tām parunājas, jāizgriež ar šķērēm vecie ziedi, citādi šīs nemaz neveido jaunus. Dālijām patīk mīlestība, patīk, ka ar viņām čubinās."
Vissarežģītākā esot dāliju gumu glabāšana ziemā, jo mājās ar centrālapkuri sakneņiem ir par karstu. Ne par velti kādreiz sievas jurģīnes glabājušas skalu grozos zem gultas, jo dālijām patīkot, ja ir vēsāks, taču ne pārāk auksts.
Ziedu stafete
Pavasaros dārzā uzzied krokusi un tulpes, vasarā plaukstot
ugunīgas lilijas, ar kuru audzēšanu Jevgēnija esot sākusi
nodarboties pavisam nesen, dažādu krāsu rudbekijas, delfīnijas un
studentu neļķītes. Visur pa vidu, gan skaistumam, gan veselībai,
aug pelašķi un sudrabainās vērmeles. Tuvāk rudenim stafeti pārņem
dālijas un gladiolas, bet pēc salnām vēl joprojām dārzā būs krāsas
- gan izturīgie miķelīši, gan dažādu krāsu un formu krūmi. Ar
pacietību izdevies ieaudzēt parūkkoku, kurš šogad pirmo reizi
uzziedējis rožainiem, gaisīgiem matu cekuliem. Ziemā te saimniekos
skujeņi, bet daļa dārza augu pārvietosies istabā, turklāt to krāsas
turpināsies tikpat košās lupatu segās. To darināšana ir Jevgēnijas
jaunā aizraušanās. "Man visu laiku patīk veidot kaut ko jaunu.
Iemācījos kārtot ziedus, aust segas, mēģinu pīt dažādus ziedu
traukus un kompozīcijas dārzam, kas izskatās daudz labāk nekā poļu
šamota rūķi." Dažas figūriņas gan atrodamas arī Jevgēnijas dārzā -
akmensdārzā uz pagraba manīgi gaisu osta lapsa, lien gliemezis.
Jevgēnija stāsta, ka ciemos nākot arī īstā lapsa, pirms kāda laika
kūmiņu pārsteiguši, nesot uz mežu vistu.
Dārzs dvēselei
Kauliņu ģimene dārzu sākusi ierīkot pirms gadiem desmit. Tad, kad vēl kolhoza laikā pārcēlušies no Valmieras, šajā vietā bijusi postaža, nātrēm aizauguši veci pamati un kūts, kuru kādu laiku izmantojuši dzīvošanai. Jevgēnija pasmejas, ka bijusi viena no slavenajām Valmieras meitenēm - strādājusi stikla šķiedras rūpnīcā, taču radušās problēmas ar veselību, darbs bijis jāatstāj, arī kombināta dotais dzīvoklis. Tā kopā ar vīru un diviem dēliem braukuši atpakaļ uz dzimto pusi.
Tagad uzcelta jauna māja, iestādītas ābeles, liela daļa no tām ir pašas saimnieces potētas un jau dod labu ražu. "Agrāk te, kur tagad dālijas, bija sakņu dārzs, kartupeļi, burkāni, bet tagad vajag kaut ko arī drusku dvēselei."
Aizraušanās ar ziediem Jevgēnijai esot no mammas, tai bijusi, kā Latgalē sauca rūka iz puču, viss labi audzis. Kurā gan Latgales mājā toreiz nav bijis kaut niecīgs puķudārziņš ar jurģīnēm, flokšiem, zilajām kurpītēm un dievkociņu? Tagad šķirnes Jevgēnija ved gan no Salaspils botāniskā dārza un stādu audzētavas Baltezerā, gan iegādājas tepat, Latgales stādu parādē, ko jau vairākus gadus rīko Latgales stādu audzētāju biedrība Latgales meitenes, Jevgēnija Kauliņa ir viena no tām. Viņa priecājas, ka arī vedeklai patīk puķes, dēli parasti mammu cenšas iepriecināt ar kādu stādu, ko atved no ārzemju braucieniem.
"Dēls brauca uz Beļģiju, teicu, ja ko redzi skaistu, ved man visu. Un viņš ņem un atved šādu klēpi žagaru (smejas). Apsakņoju, un tagad man aug, tikai nezinu, vai ziemā neizsals. Esot ļoti skaists dzīvžogs. Vēl buksīšus atveda, no kuriem var visu ko veidot. Nezinu, kas iznāks, tagad gaidu. Tas ir tik interesanti, gaidīt, kas no maza stāda un sēklas izaug.