Grāmata par žurnālistes "pazudušo dēlu" liek diskutēt par privātuma robežām

Raksts precizs, par stulbu tendenci visa pasaulee, kur grafomanija pienemas speekaa -privatas dzives izlikshana citu aplukoshanai. Citi nem par pirmajiem bernu foto miljonus, mazie garini sanem desmit latus par rakstiniem un blogiem. Man patik autores raksti, bet ir uzkritis, ka briziem par daudz tiek iztirzati berni. Prieks, ka pati par to mazliet pardomas, jo var jau rakstit so un to kamer vel mazi, bet rakstit par tiniem nudien nedrikst bez pashu atlaujas.

Kundzīte pilnīgs čau. Nabaga dēls. Ar tādiem senčiem konkrēti sāksi zālīti pīpēt. Labi, ka meita vēl nav sev rokas uzlikusi Visu cieņu Elertei ! Neatceros, ka viņa būtu rakstījusi par savu puiku. Lai gan Dienas reklāmās laikam viņš bija

"Smelties iedvesmu" neizklausās īsti piemērots apzīmējums. Minētā žurnāliste, kā jau visi netalantīgi rakstnieki un mākslinieki, vienkārši pieņem, ka reālās, bet slimīgi dramatizētās sadzīves detaļas (a la kristians brekte un viņa roadkill "māksla") ir viņu pašu nesaprastā ģēnija pierādījums.