Granīta paradīzē

Kāpēc mediji kārtējo Vanšu tilta iekarotāju dēvē par alpīnistu amatieri? Ja vien nav bail no augstuma, kāpšana pa lēzenajām vantīm ir tikai mazliet grūtāka par parastu deviņstāvu ēkas iekarošanu. Nevajag nekādu īpašu fizisko un tehnisko alpīnistu sagatavotību. Varbūt precīzāk vantīs kāpēju būtu saukt par politiķi amatieri, jo viņš taču cenšas uzrausties "tribīnē" un pievērst maksimālu uzmanību savai personai/problēmai, nesaņemot par to atalgojumu...

Labs iegansts, lai pastāstītu, ar ko tad īsti nodarbojas alpīnisti amatieri. Jūlija sākumā neliela Latvijas kāpēju kompānija devās izbaudīt, iespējams, skaistāko Alpu granīta nostūri Bregagliju Šveices un Itālijas robežas rajonā starp Milānu un Sanktmoricu. Pasākumā piedalījās Raita, Normunds R. un Normunds L., Rolands un Uldis, vienīgais nekāpējs, bet lielisks fotogrāfs.

Ceļš līdz kalniem no Milānas lidostas ar īrētu auto aizņem dažas stundas. Pa ceļam lielveikalā tiek atstāti pārsimt eiro pārtikai. Kamēr ceļmalas krogā apēdam picu, ielejā nogāž lietus. Vispār nokrišņu šajā sezonā ir ievērojami vairāk nekā citus gadus, un augšā joprojām turas sniegs — vietās, kur tas parasti sen jau nokusis. Bet to mēs atklāsim vēlāk...

Iebraucam kalnos un apmetamies kempingā Vikosoprāno ciema tuvumā. Dzīvošana šādos alpīnisma braucienos tradicionāli ir ļoti askētiska. Mūsu standarta numurs — telts, kas uzslieta kādas klints aizvējā, kur mazāk pūš un līst virsū. Telts kempingā ar dušu jau ir luksuss. Kāpjot vairākdienu maršrutus, naktis gadās pārlaist, drebinoties uz vientuļiem klinšu plauktiem un veroties zvaigznēs. Šādās naktsmītnēs romantikas visai maz.

Nākamajā rītā ar vienu no pirmajiem pacēlājiem uzbraucam līdz Albinjas aizsprostam aptuveni 2000 m augstumā. Esam paredzējuši pirmās dienas šeit iesildīties un uzreiz ķeramies vērsim pie ragiem... Uz klintīm! Blakus atrodas Spacakaldeiras klints siena puskilometra garumā, kurā ir aptuveni 20 ar āķiem aprīkoti 150—250 m gari maršruti. Jāatzīst, klintīs iedzīti stacionāri āķi ir luksuss — nevajag veidot savus drošināšanas punktus. Populārākos rajonos vietējie kalnos kāpēju klubi ar āķiem aprīko īsus, klasiskus maršrutus, kas tiek dēvēti par sporta maršrutiem. Nevajag daudz inventāra — tīra kāpšana! Stacionāro āķu "taciņa" palīdz viegli orientēties. Aizkāp līdz nākamajam āķim, iekabini savu karabīni ar atsaitē pievienotu otru karabīni un iever drošināšanas virvi. Mūsdienās drošināšanai klintīs izmanto divas paralēlas aptuveni 60 m garas virves, kas arī nosaka vienā piegājienā izejamā posma maksimālo garumu. Parasti kāpj divatā. Pirmais uzkāpj, pa ceļam liekot drošināšanas punktus, un galā izveido tā saukto staciju — īpaši izturīgu drošināšanas punktu, kam būtu jāspēj izturēt jebkādu rāvienu, proti, kāpēja kritienu. Otrais seko pirmajam, pa ceļam nolasot visu inventāru. Stacijās sasaites biedri visbiežāk mainās pozīcijām, pārdala nākamajam posmam nepieciešamo inventāru, ietur pauzi u.tml.

Trešajā dienā mēs ar Rolandu dodamies uz citu sienu, uz netālo Frakičo smaili (2624 m). Vēl 2005.gadā bija vēlme iziet klasisko Kaspera maršrutu 11 virvju garumā (aptuveni 350 m, VII/6 b sarežģītības kategorija), bet Kristiāns, toreizējais pārinieks, nepiekrita. Rolands, viens no Latvijas spēcīgākajiem klinšu meistariem, ir vieglāk pierunājams. Arī Uldis dodas mums līdzi un uztaisa dažus starta foto, pēcāk dodas savos klejojumos pa ieleju ķert skatus. Šis izrādās tradicionālā stila maršruts. Lai arī dažās grūtākajās vietās āķi ir salikti, lielākoties drošināšanas punkti jāveido no pašu inventāra. Liekam klints plaisās ieliktņus un speciālus rīkus ar atsperu mehānismu. Tie slodzē izplešas un nodrošina papildu saķeri ar klinti.

Neliela atkāpe par gravitācijas spēku, ar ko alpīnisti cīnās savos maršrutos. Katrs drošināšanas rīks, pareizi ievietots klints spraugā, spēj izturēt no pusotras līdz divām tonnām ekvivalentu rāvienu (precīzāk izturības slodzi mēra kiloņūtonos/kN). It kā skan daudz, taču arī norāvies alpīnists, kādu gabalu krītot ar brīvās krišanas paātrinājumu, rada daudzkārt lielāku rāvienu drošināšanas punktam nekā viņa stacionārie 80 kilogrami. Turklāt ne vienmēr drošināšanas punkti ir ideāli. Spējš virves rāviens, pārtraucot kritienu, var traumēt mugurkaulu, tāpēc drošināšanai izmanto dinamiskās virves, kuras var izstiepties līdz 30% un amortizēt rāviena spēku.

Kāpjam veikli un maršrutu pabeidzam trīs ar pusi stundās. Vēl kāda stunda paiet, laižoties lejā, tajā skaitā pa piesnigušu kuluāru, un agrā pēcpusdienā esam atpakaļ nometnē. Šajā pašā brīdī sāk līņāt virs kalniem savilcies mākonis, bet, par laimi, ne ilgi, tāpēc īpaši nesatraucamies, kā pārējiem iet... Visi atgriežas apmierināti. Uldis izstaigājis ieleju, Raita ar otru Normundu tomēr uzkāpuši Fjammā, lietus neesot traucējis.

Ceturtajā dienā jau sakrājies pamatīgs nogurums un kāpšana īsti nevedas. Mēs ar Rolandu no sākotnējā maršruta atkāpjamies, jo tas izrādās par smagu. Nolaižamies un ķeramies klāt mazliet vieglākam. Kamēr esam tikuši līdz atslēgai — negatīvai pārkarei, sienai, kas atrodas vairāk nekā 90 grādu leņķī otrās virves galā, Raita ar Normundu R. jau nolaidušies no kaimiņu maršruta un dodas mājup. Nepabeiguši... Līdz pēdējam sešniekam jau bijuši "nokauti", arī nogurums licis manīt. Mums tikmēr atslēgas vieta — negatīva pārkare, kas izrādās tīrais sīkums, salīdzinot ar vertikālo plaisu, kas ved līdz nākamajai stacijai. Krietni grūtāka ir pieeja zem pārkares. Tālāk jau "pa skaisto", tā teikt. Interesants maršruts. Diemžēl esam nokavējuši pēdējo pacēlāju uz leju, tāpēc nolemjam pārnakšņot tepat augšā un no rīta doties lejup.

Kas mūs dzen kāpt? Tradicionāls jautājums, uz kuru neviens tā īsti nespēj atbildēt. To nespēj pat slavenākie alpīnisti, kuru grāmatas mūs iedvesmo pievērsties kalnos kāpšanai. Alpīnisms, tāpat kā jebkurš hobijs un izklaide, ir bezjēdzīgs no ekonomiskā viedokļa — iekšzemes kopprodukts no mūsu aktivitātēm nepalielinās. Bet vai visu vajag mērīt IK skaitļos? Kā jebkurā hobijā, mēs gūstam gandarījumu, izlādējam ikdienas stresu. Ekstrēmo alpīnismu — kāpšanu stāvās klinšu un ledus sienās, arī augstkalnos — no citiem hobijiem, protams, atšķir paaugstināts risks, atbildība. Pat piestiprinātam pie virves, krist nav patīkami un bieži vien arī traumatiski, atsevišķos gadījumos — letāli. Uz klints katra kustība ir atbildīgs lēmums, kas var ietekmēt paša un sasaites biedra dzīvību. Laikapstākļi, lavīnas un akmens nogruvumi ir faktori, kurus mēs nevaram kontrolēt, tikai minimizēt to ietekmi, izvēloties drošākus kāpšanas periodus. Ja alpīnisma maršrutā kaut kas notiek, tu nevari vienkārši pārtraukt un doties prom. Atkāpšanās/nolaišanās bieži vien ir ne mazāk sarežģīta kā uzkāpšana. Glābšanas darbi ir laikietilpīgi, turklāt ne visur iespējami un pieejami.

Pēc vienas atpūtas dienas ielejā atkal dodamies augšā uz Šoras kalnu būdas pusi. Apmetamies teltīs kādu gabalu virs būdas. Nākamajā rītā četros Normunds R. modina: "Esam nogulējuši! Tagad tie 20 kāpēji aizņems visus maršrutus..." Kādi 20 kāpēji? Izlienu no telts, vēl tumšs. Jā, kādi 20 stāvi lēnām rāpjas pa morēnu uz sienas pusi. Kaut kas sirreāls, jo vēl vakar vakarā ieleja (un būda!) likās tukša. Kur viņi radās?

Mēs ar Rolandu dodamies uz Šoras Daforas (3169 m) ziemeļrietumu malu. Ieplānotais mērķis — Integrale Diretta maršruts, tomēr pēcāk nokļūdāmies svarīgā atslēgas vietā, un sanāk izkāpt Fuorikantes maršrutu. Kopējais maršruta garums tuvu 800 m jeb 24 virvju posmi.

Pieeja pa sniega klātu morēnu. Tā kā mums nav sniega/ledus inventāra, sanāk diezgan ekstrēmi. Rolanda botu zoles protektors stāvumā palīdz labāk noturēties, un, kamēr es ar nazi sāku kasīt pakāpienus, viņš pievārē beidzamos 20 metrus, kāpjot pēc berzes, un nomet man virves galu.

Maršruta aprakstā minēts, ka stacijas vietas aprīkotas ar āķiem, bet pirmos āķus atrodam tikai vidusdaļā un tos pašus neizmantojam, jo nesakrīt ar mūsu staciju intervāliem. Absolūti klasisks kāpiens, strādājot ar pašu inventāru. Diemžēl oriģinālo staciju ignorēšana izspēlē ar mums joku — palaižam garām punktu, no kura bija jāpāriet uz kori. Jau atpakaļskatā uz leju pamanām gan oriģinālo staciju, gan izejas vietu uz kori. Negribas laisties lejā, tāpēc turpinām kāpienu pa minēto Fuorikantes maršrutu, kurā jau esam kādu brīdi. Augšdaļā maršruts ved pa sienas "pārslām" kādus 20 metrus zem kores. Skats ir fantastisks: pa kreisi — kores pārkare, pa labi — vertikāls kritums uz leju. Bet "pārslas", pa kurām kāpj augšup, ir ļoti sadrupušas, sajūta — tas viss vienā mirklī var aizbraukt uz leju. Šī sadrupušā posma dēļ Fuorikantes maršrutam savulaik atņemts trīszvaigžņu klasikas statuss (bīstams!).

Maršrutu izejam aptuveni astoņās stundās. Noeja izrādās krietni sarežģīta. Vienā brīdī pazaudējam taku ziemeļu korē ar neskaitāmiem traversiem un nolaišanos pa virvi. Pēc stundu ilgas nesekmīgas meklēšanas pieņemam lēmumu laisties taisni vienā no sniegotajiem kuluāriem. Par laimi, neesam pirmie, kas te iemaldījušies, un jau otrajā nolaišanās posmā varam izmantot vecas nolaišanās stacijas. Attālums līdz morēnas galam lejā izrādās pilnīga ilūzija. Rolands piemet, ka būs četras virves?! Izrādās — deviņas! Un gandrīz visas pilnā garumā (60 m)!

Nometnē esam jau vēlā vakarā. Uldis šajā dienā bija uzkāpis līdz vienai pārejai un apskatījis kaimiņu ieleju no iespaidīgas sienas augšpuses. Otrs Normunds ar Raitu pēc ilgstošiem ceļa meklējumiem sniega nogāzēs un vairāku stundu pūliņiem tomēr piekļuva Kaspera pīlāram Ago di Šora, kur arī veiksmīgi uzkāpa. Tas ir izcili skaists granīta monolīts 200 m augstumā, ielejas trīszvaigžņu klasika! Kur palika 20 nakts kāpēji? Devās uz ledāju zem Džemelli virsotnes, kur apguva ledus iemaņas. Izskatījās pēc kāpēju skolas izbrauciena.

Turpmākās trīs dienas vēl pavadām, kāpjot klasiskus sporta maršrutus Itālijas puses ielejās. Nu ko, Rīgas vantis! Saturieties! Ir vēl Latvijā alpīnisti amatieri...