Āfrika iesācējiem — tā par Ganu divos vārdos rakstīts ceļvedī. Patiesi — Ganā var atslābt, it īpaši ierodoties tajā no Kotdivuāras. Te, protams, arī netrūkt graustu, bērnu ar uzpūstiem vēderiem un ubagu, bet Gana ir viena no stabilākajām valstīm Āfrikā. Tik stabila, ka to iecienījis arī liels skaits tūristu no Eiropas un baltādainie tubabi (jeb obruni, kā tie biežāk tiek dēvēti Ganā) nav nekāds retums. Pat sazināšanās ar vietējiem ir daudz vieglāka, jo oficiālā valoda Ganā ir angļu un teju vai katrs to arī saprot.
Ganā ir ko redzēt: dabas parki, palmu pludmales un Eiropas kolonistu saceltie cietokšņi gar visu piekrasti. Ja pat tas vēl nespēj ieinteresēt, veikalu nosaukumus vien ir vērts palasīt. Tie nepārprotami vēsta — šī ir īsta Jēzus valsts!
Mans top 5 ir šāds:
1.Mūžīgā miera neatliekamās medicīniskās palīdzības pakalpojumi (pēc manas saprašanas pirmais izslēdz otro.
2. Jēzus spēka virtuve. (Tam gan ir jābūt dievīgam ēdienam!)
3. Pirmās šķiras bēru pakalpojumi. (Starp citu, par 500 dolāriem var pasūtīt arī zārku mersedesa formā).
4. Uzņēmums Kad Dievs saka jā. (Kā gan tam var teikt nē!).
5. Svētītās svētības sviestmaizes. (Svētāku sviestmaizi neatrast!)
Tikko ieradies Ganas galvaspilsētā Akrā, laužos cauri tirgus pūlim. Akra ir ļoti skaļa un pārblīvēta pilsēta — teju vai katrā brīvā stūrītī ir ierīkots tirgus stends, un, ja tajā tiek tirgota mūzika, dārdoņa liek par to manīt. Afrikāņiem tiešām patīk nejēdzīgi skaļa mūzika. Pie viena no šādiem mūzikas stendiem noris asa vārdu pārmaiņa un pat tiek palaistas rokas. Jautāju apkārtējiem, kas par lietu. "Nekas sevišķs," man atbild, "vienkārši pārstāvji no autortiesību aģentūras ievieš likumu un kārtību."
Akrā uzturos nedaudz ilgāk, nekā esmu plānojis. Apmetos kopmītnēs pie kāda vācu studenta, kurš mācās Ganas universitātē. Lai arī studentiem atļauts izmitināt istabiņās viesus tikai par maksu, viņš kaut kādā veidā ir sarunājis ar kopmītņu priekšnieku, ka es tur varu palikt par velti. Tas ir vēl viens iemesls nesteigties prom. Turklāt studenta Ganas draugi viņu un arī mani ir ielūguši uz bungu un deju priekšnesumu vietējās kāzās. Tas ir pasākums visas dienas garumā.
No sākuma nemaz nenojaušam, ka tā būs uzstāšanās kāzu viesiem — tas tiek turēts noslēpumā. Tiek piekodināts ierasties laikus agri no rīta. Kad ierodamies noliktajā vietā — Akras graustu rajonā, kur deju un bungu trupa pulcējas mēģinājumos —, neviena vēl nav. Apkārt pavirši izraktajos un piemēslotajos kanalizācijas notekgrāvjos klaiņo violetas vistas — esot nokrāsotas, lai kaimiņi nepiesavinātos.
"Agri un laikus" acīmredzot ir pēc afrikāņu izpratnes! Kāds vietējais mūs paaicina nelielā bārā — esot jānogaršo "afrikāņu viskijs". Lai arī ir deviņi no rīta, neatsakāmies un pieņemam uzsaukto glāzīti dzēriena. Izrādās sevišķi pretīga kandža. Tikmēr pamazām sāk pulcēties cilvēki. Visi manāmi uzcirtušies. Pēc pāris stundām, kad jau esam pie vēl viena nepazīstama labvēļa mājās paēduši pusdienas, šķiet, visi beidzot ir ieradušies. Tiekam sasēdināti busiņā — vēl bez vairākām palielām bungām tur ielien vismaz 30 cilvēku — un dodamies uz citu pilsētas nomali. Šeit pat kanalizācijas grāvji nav izrakti, bet gan kaut kā norobežoti ar smilšu vaļņiem. Protams, vietām dubļainās ielas ir pamatīgi pārplūdušas.
Kāzinieku pagalmā jau dārd uzslietie iespaidīga lieluma skaļruņi. Tik skaļi, ka pilnīgi sāpīgi. Tas ir piesaistījis arī vietējo ielu tirgotāju uzmanību, kuri ielenkuši pagalmu ar savām precēm — vārītām olām, baltmaizi, banāniem, kaltētām zivīm un ko tik vēl ne — emaljas bļodās uz galvas. Gatavošanās aizņem vēl pāris stundu, un vēlā pēcpusdienā priekšnesums patiešām sākas. To bija vērts gaidīt — uzstāšanās ir profesionāla. Laulību ceremoniju gan neredzam, jo izrādās, šī ir otrā kāzu diena, kad viesi tiek ielūgti uz pāris dzērieniem, rīsiem ar zivi un deju priekšnesumu.
VUDŪ ZEME
Atstājis lielāko daļu bagāžas pie vācu paziņas, braucu uz Togo. Valsts ir tik šaura, ka galvaspilsēta Lome ir arī robežpilsēta. Tās bēdīgi slaveno 38 stāvu spožo debesskrāpi var redzēt jau no Ganas robežciemata. To uzcēla Togo bijušais diktators Ejadema cerībā, ka Lomē varētu notikt ikgadējais Āfrikas līderu samits. Par ambīciju trūkumu viņš nevarēja sūdzēties — pat viņa nākšana pie varas ir ievērības cienīga. Gribējis dienēt armijā, bet saņēmis atteikumu, plinti krūmos Ejadema vis nemeta, bet gan vārda tiešā nozīmē lika to lietā. Nošāvis toreizējo prezidentu Olimpio, pats iesēdās bruņoto spēku augstākā virspavēlnieka krēslā uz gandrīz četrām desmitgadēm. Kad šis ekscentriskais karjerists beidzot amatu pameta — nokļuva zārkā —, prezidenta postenis tika atstāts mantojumā viņa dēlam.
Beigu beigās samits Lomē tiešām arī notika, tikai šo prestižo megaceltņu dēļ valsts gandrīz bankrotēja. Un tāda pusbankrotējusi tā ir joprojām.
Uz robežas ir pilnīgs bardaks, bet šķērsoju to bez problēmām, un neviens pat nedod mājienus par kādu mazu dāvaniņu vai neoficiālu nodoklīti. Piezvanu vienam vietējam, ar kuru jau iepriekš esmu sarakstījies internetā, un sarunāju naktsmājas uz pāris dienām Lomes nomalē. Tieku izmitināts pie ļoti patīkamiem cilvēkiem, taču viesmīlība tādā apmērā, ka pat neērti sāk kļūt. Piemēram, mans paziņa, būdams students, brīvajā laikā piepelnās, strādājot par mototaksistu. Manis dēļ viņš ne tikai vairākas dienas nestrādā, bet visur mani vadā ar sava skūterua. Domu, ka es varētu ieliet benzīnu, viņš pat dzirdēt negrib. Labi vismaz, ka ļauj sev izmaksāt ēdienu un pāris dzērienu. Pati pilsēta vairs īpaši nepārsteidz — atkal grausti. Ielas gan ir vēl neredzēti piedrazotas ar plastmasas maisiņiem un citu atkritumu kalniem, pa kuriem šiverē cūkas, kazas un citi mājlopi. Vietām ir redzami mēģinājumi pilsētu nedaudz satīrīt, bet izmantotā metode ir gana unikāla — sašķūrēt visu lielā kaudzē un pielaist uguni. Tādas tad tās smilšainās ielas izskatās — kā karalauks, kas smird pēc svilstošas plastmasas.
Dodos uz valsts vidieni — apmēram 20 minūšu brauciena attālumā no Lomes atrodas Togo ezers, otrā pusē — ciemats Togovila. Tas ir iegājis vēsturē ne tikai kā vieta, kur vācieši parakstīja vienošanos ar vietējo valdnieku, tādējādi nodibinot Vācijas aizjūras koloniju Togolandi, bet arī kā vudū reliģijas vēsturiskais centrs, kas tagad atrodas otrā pasaules malā — Haiti, uz kurieni togovilieši tika masveidā aizvesti kā vergi. Par spīti spēcīgai kristietības ietekmei, vudū par savu reliģiju joprojām uzskata vairāk nekā puse Togo un Beninas iedzīvotāju.
Samaksāju laiviniekam, lai pārceļ mani pāri ezeram, kas nav no vieglajiem darbiem. Ezers ir gana plats, bet airus Togo nelieto. Laiva uz priekšu tiek stumta ar bambusa nūjām. Esmu netīšām trāpījis īstajā laikā — tirgus dienā. Pastaigāju pa tirgu, pafotografēju, līdz kāds agresīvi noskaņots vīrs sāk prasīt, ko es te daru un meklēju, un vispār vai man ir atļauja no ciema vecākā fotografēt. Pārliecinoši atbildu, ka ir, un viņš liekas mierā. Āfrikā laiku pa laikam gadās sastapt tādus agresīvus tipus, kas piesienas, prasa, vai man ir atļauja fotografēt — tā viņiem šķiet diezgan aizdomīga padarīšana.
Pēc pāris dienām Voganā apmeklēju vēl lielāku tirgu, tiesa gan,
šis nav tik krāsains. Bet to redzēt tik un tā ir vērts kaut vai
lielās vudū atribūtu nodaļas dēļ. Vairākos desmitos stendu
pārdošanā vēl bez vudū lellēm un citiem brīnumlīdzekļiem ir gan
dzīvi, gan beigti visādi dzīvnieki — sākot ar krokodilu un mērkaķu
galvām un beidzot ar čūskādām, kaltētām žurkām un dzīviem
hameleoniem. Vudū priesteri nelabprāt ļauj savu preci fotografēt,
bet, sākot ar viņiem sarunu, iegūstu viņu uzticību. Pēc pāris
jokiem un sarunas par talismanu efektivitāti man tiek dota atļauja
arī nedaudz pafotografēt.
SPĒKASIEVAS
Vēl lielāka apsēstība ar vudū ir tikai Beninā, vienā no fascinējošākajām valstīm Āfrikā. Tā nedaudz atgādina Kubu. Tikai cigāru vietā beniniešiem mutē ir zobu bakstāmie irbuļi — tādus koka mietiņus viņi košļā visur Āfrikā. Veco amerikāņu vāģu vietā pa ielām braukā ne īpaši jaunāki Peugeot. Tie, protams, nav tik glauni, taču dažs labs ir tīri labi saglabājies un izskatās eleganti. Pa ceļam uz Uidas pilsētu iegriežos arī dažos vudū ciematos, cerot trāpīt uz kādu govs vai vismaz kazas slaktiņu vai kādu tikpat intriģējošu ceremoniju, bet nekas nenotiek. Viss ir kluss un diezgan garlaicīgs.
Toties Uidā dzīvība pulsē. Pilsētā pamatā dzīvo Brazīlijas vergu pēcteči, kas atgriezušies savā etniskajā dzimtenē, līdzi paņemot arī daļu no latīņamerikāņu kultūras un temperamenta. Ēkas, ko tur uzbūvēja portugāļu vergturi, arī izskatās tādas pašas un tikpat nolaistas kā Kubā. Cilvēki vēl relaksētāki nekā Ganā — reti kurš iebilst fotografēties, un īpaši neviens neuzbāžas ar savu tirgus preci. Tikai mazliet. Pat viesnīcā, kas ir slēgta remonta dēļ, ir iespējams palikt pa nakti — sargs mani labprāt ielaiž vienā no istabiņām, kur remontdarbi vēl nav sākti.
Beninā uzkavētos ilgāk, bet diemžēl uz robežas vīzu var dabūt tikai trim dienām. Mans Āfrikas ceļojums jau strauji tuvojas beigām, un tā vietā, lai dotos uz galvaspilsētu kārtot vīzas pagarināšanu, nolemju braukt atpakaļ uz Ganu, kur pēc dažām dienām plānoju sēsties lidmašīnā mājup.
Dodos uz Kumasi — ceļvedis sola skaistu pilsētu. Brauciens ar kārtējo trotro, Ganas lielceļu karali pilnīgi izgrabējuša busiņa izskatā, kas, lai arī jau pārlādēts līdz pēdējam, vienkārši nespēj pabraukt garām nevienam ceļmalā stāvošam cilvēkam.
Nezinu, vai Kumasi var nosaukt par skaistu, bet par iespaidīgu gan. Pilsētā esot viens miljons iedzīvotāju, un man tā šķiet, ka tirgū satieku viņus visus.
Tik lielu un pārbāztu tirgu, kas plešas vairākus kvadrātkilometrus, vēl neesmu redzējis. Turklāt tur darbojas Ščerbatiha spēka cienīgas sievietes, kas uz galvas nēsā dažādas preces, tai skaitā pamatīgus rīsu maisus, uz kuriem skaidri un gaiši rakstīts "100 kg".
PĀRDOMAS PIRMS PROMBRAUKŠANAS
Taču ne viss Āfrikā ir svešs un neredzēts. Āfrikas valstis, tāpat kā Latvija, ir diezgan jaunas nācijas, un to neatkarības gadu pieredzē daudz kas šķiet pat ļoti pazīstams. Afrikāņi ar vieglu roku metās būvēt megaceltnes, nepapētot to efektivitāti un īpaši neuztraucoties, kur ņemt līdzekļus, kad pirmā kārta būs pabeigta, piemēram, Jamusukro katedrāli Kotdivuārā, Voltas dambi Ganā vai Lomes viesnīcu Togo. Jebkurš Āfrikas ministrs saprastu, ka spoži stiklota bibliotēka izskatās efektīvāk un prestižāk nekā, piemēram, par daudz mazāku naudu studentiem nodrošināta bezmaksas elektroniskā pieeja visiem pasaules zinātnisko žurnālu arhīviem, kā tas ir Rietumeiropā. Kļūšana par valdības ministru vai par atbildīgo kādā augstā galvaspilsētas amatā tiek uzskatīta par mūža iespēju iekļūt miljonāru sarakstos. Komandējumus pieskaņot sporta spēlēm Kanādā, Ķīnā vai kādā citā tālā zemē un līdzi vēl paņemt dēlus ir īsta Āfrikas činavnieka cienīgi. Bet apbraukt sastrēgumu pa ceļa labo nomali pat tad, ja gadās notriekt kādu gājēju vai ceļu policistu, ir ikdienas parādība. Mūsu ekspremjeri tur neizceltos.
Āfrikā, protams, netrūkst arī citu problēmu. AIDS, izglītības un medicīnas pakalpojumu nepieejamība, galēja nabadzība un korupcija ir tikai dažas no tām. Bet, ilgāku laiku uzturoties Āfrikā, nepamet sajūta, ka galvenais visu problēmu cēlonis ir totāla neefektivitāte. Ja afrikāņi spētu iemācīties, kā autobusā sakāpt dažās minūtēs, nevis dažās stundās, ka, iztērējot nedaudz vairāk naudas par jaunu auto akumulatoru, patiesībā var ietaupīt daudz lielāku summu, jo nav jābaidās izslēgt dzinēju, kā arī, samazinot bezjēdzīgu policijas posteņu skaitu un apmācot pārējos policistus, drošības situācija uzlabotos, daudz vieglāk būtu risināt arī pārējās problēmas. Protams, Latvija nav Āfrika, un mūsu valstī pseidoprestiža un neefektivitātes problēmas ne tuvu nav tik samilzušas. Tomēr šādas līdzības varētu arī nebūt.