Parasti ir tā, ka viņa atrod kādu, kas aizies uz veikalu pēc pudeles. Arī mēs mājinieki esam nesuši, jo mums kauns no apkārtējiem, ka viņa tādā paskatā ies uz veikalu. Ar šo soli nelepojos, jo saprotu, ka paši viņu grūžam vēl lielākā postā. Ja nedodam dzert – psiho, ārdās, lamājās, trīc, mokās… Saka, ka nomirs, ja nesalāpīsies. Dodu, jo, ja nu tiešām ir tik slikti, ka jāmirst nost. Šī cīņa ar vējdzirnavām jau ilgst vairākus gadus. Jūtu, pati esmu atsvešinājusies, nosodu, dusmojos.. palīdzēt nespēju…Sarunu veidā tikuši līdz tam, ka jāārstējas, bet te vienu brīdi grib, citu ne. Kā palīdzēt šādam cilvēkam atgriezties dzīvē? Ar varu iespundēt klīnikā? Vai šādiem cilvēkiem vajadzīga citu līdzcilvēku sapratne un atbalsts, jeb efektīvāks ir nosodījums? jautā lasītāja.
Atbild narkoloģe un psihiatre Inga Veinberga:
Šis nu ir pilnīgs alkaholisma gadījums. Šādi cilvēki piederīgajiem nav jāārstē, bet no sīvā atkarīgie jāuztic speciālistiem. Cilvēks jāved pie narkologa, jo citādāk uz kājām sievietei netikt. Vai šādiem cilvēkiem vajadzīga citu līdzcilvēku sapratne jeb efektīvāks ir nosodījums? Šādiem cilvēkiem nav vajadzīgs ne viens, ne otrs. Radinieki nedrīkst uzņemties aktīvo lomu - nevajag pierunāt, cilvēkam pašam jāgrib ārstēties. Līdzatkarīgie, kas šajā gadījumā ir ģimenes locekļi, aktīvi iesaistās alkoholiķa dzeršanā – slēpj no apkārtējiem dzeršanu, kontrolē alkoholiķi, cenšas viņu „vest pie prāta”, ārstēt, cenšas mazināt dzeršanas sekas – atvest mājās, nolikt gulēt, sakopt apģērbu utt. Tādā veidā līdzatkarīgie nokārto problēmas un arvien vairāk uzņemas atbildību par alkoholiķa dzīvi. Tas prasa arvien lielākas pūles. Savukārt alkoholiķim nav iemesla pārtraukt dzeršanu, jo viņš neizjūt savas dzeršanas sekas. Progresējot alkoholiķa atkarībai no alkohola, progresē arī ģimenes locekļu līdzatkarība.