Ass jūras vējš triec viļņus pret akmeņiem, kad pa izgaismoto mola promenādi iebraucam Gaiļu Lieldienu salā, viņu brīvdienu mājas priekšlaukumā. Pelēkā diena sāk krēslot, gaisma nāk no nama lielajiem logiem. Aiz tiem Zaiga elegantā melnā tērpā sagaida viesus. Māris un Zaigas biroja jaunās arhitektes atbraucēju grupiņas vadā ekskursijās pa telpām. Čaukst dāvanu papīrs un tiek pasniegti ziedi. Ir baltvīns, franču maize un siers, bet pēc sešiem vakarā Māris tiem, kas aizkavēsies, vārīs zivju zupu. Mēteļiem uz pakaramajiem vairs sen nepietiek vietas. Viesu skaits pārsniedz trīs simtus. Šī "atvērto durvju diena", kurā piedalījos arī es, Kaltenē notika agrā pavasarī Arhitektūras dienu laikā. Toreiz aicināto viesu vidū galvenokārt bija arhitekti.
Taču vairākus līdzīgus pasākumus citām draugu, domubiedru un
interešu grupām Gaiļi rīkojuši arī pirms un pēc tam. "Tik publiski
pasākumi turpmāk Kaltenē nezin vai būs bieži. Drīzāk speciālistu
vizītes. Vēl gan gatavojamies kaimiņu vizītei vasarā," Māris man
saka vēlāk.
Paši iznēsāja ielūgumus
Nupat iepriekšējās brīvdienās solījums par Kaimiņu dienu izpildīts. "Īsta asociācija ar 1.septembri. Mums sanesa tik daudz gladiolu, ka, braucot uz Rīgu, nācās piekraut pilnu mašīnas aizmuguri. Zaiga negribēja atstāt. Tinām un vedām uz Ķīpsalu," Māris stāsta pirmdienas pēcpusdienā, jau esot Rīgā un gatavojoties tradicionālajām 1.septembra vakariņām ar ģimeni. "Šogad mūsu mājās gan neviena skolēna un studenta nav, bet tradīcija ir tik stipra, ka vakariņās visi tik un tā iesim."
Par kaimiņu vizīti Māris saka: "Ārkārtīgi labi izdevies pasākums. Tas bija mūsu gājiens, kā iekļūt vietējā sabiedrībā. Sanāca ap 100 kaimiņu." Tikai daži no tiem esot bijuši kā Gaiļi - rīdzinieki ar vasaras mājām apkārtējos jūrmalas ciemos. Šie veidoja pasākuma smalko aprindu listi. Ar vairākumu pārējo Gaiļi satikušies pirmo reizi. "Visiem, kas nāca pa durvīm iekšā, es prasīju, no kurām mājām viņi ir? No Rojas vai Mērsraga puses?" Iepriekšējās divas nedēļas ielūgumus abi ar Zaigu paši esot iznesājuši un sametuši Kaltenes māju pastkastītēs. Gar visu piekrasti. "Uzaicinājām arī ciema bodnieci, meiteni, kas strādā degvielas uzpildes stacijā, vienu vecu zvejnieku, ar ko staigājot bijām sākuši runāties. Bija daudz stāstu un atmiņu. Daži no kaimiņiem jaunībā mūsu mājas toreizējās drupās gājuši bučoties, citi - no mola makšķerēt."
Kaimiņu dienas gaisotne esot bijusi ļoti labestīga. "Par mums jau visādus brīnumus stāsta. Lielākoties avīžu ietekmē," Gailis pasmīn. "Tādēļ viena no domām bija - lai kaimiņi paši atnāk un apskatās, kā dzīvojam. Lai redz, ka nav mums zelta podu. Ar pagājušo sestdienu aizspriedumi noņemti."
Bauda dzīvot fabrikā
80.gados lašu fabrikai celtās sūkņu stacijas drupas Zaiga un Māris nejauši pamanīja 2005.gada Lieldienu rītā (tādēļ arī vietai tagad dots nosaukums Lieldienu sala), bez konkrēta mērķa un plāna dodoties izbraukumā gar Kurzemes jūrmalu. Tūliņ aiz Kaltenes zīmes jūrā bija redzama mākslīga sala. Uz tās jocīga vienstāva sarkanu ķieģeļu celtne, uz kuras ar baltu krāsu uztriepts Pārdod un mobilā telefona numurs. Māris zvanīja tūlīt, un pēc pāris nedēļām dīvainā vieta jau bija nopirkta. "Padomju laika industriālā mantojuma piemineklis, un tas mums der dzīvošanai. Gadiem ilgā darbošanās ar vecu fabriku un koka māju graustiem ir devusi acīm spēju saredzēt šo celtņu raupjo un šarmanto skaistumu un sāgādājusi baudu tās pieradināt dzīvošanai," speciāli Kaltenes mājai veidotajā grāmatā raksta Zaiga Gaile. Sūkņu māju piemērot brīvdienu mājas funkcijai neesot bijis grūti. Plānu Zaiga viegli uzzīmējusi kādā nedēļas nogalē. Centrā - dzīvojamā zāle pilnā augstumā, tās vienā galā virtuve, otrā - atpūtas vieta ar kamīnu, vidū - ēdamgalds. Ēkas vienā galā divstāvu apartaments vecākiem. Otrā galā - četri divstāvu apartamenti bērniem. Katrs izplānots tā, lai būtu neatkarīgs un piemērots gan dzīvošanai, gan strādāšanai. Nama fasāde apšūta ar īpašām rūsējoša tērauda plāksnēm, jo Gaiļiem bijis svarīgi, lai ēkas taisnstūra apjoms nemainītu savu sākotnējo sarkanīgo toni, kas ilgus gadus bijusi Kaltenes ainavas zīme. Virs garāžas nama kreisajā pusē ierīkots pārvaldnieka dzīvoklis. Jūras pusē radīta jauna laivu un jahtu osta. "Nezinu, kam vēl Latvijā ir pašam sava osta," Gailis palielās.
Pie mājas pludmalē redzams ar nerūsējoša tērauda plāksnēm apkniedēts objekts, kas līdzinās zemūdenes virsbūvei. Tā ir jauna celtne. Peldu māja jeb, kā grāmatā raksta Zaiga, ironiska versija par latviešu pirtiņu.
Savukārt interjers ir dizana zīmolu un priekšmetu kolekcija. "Ceļvedis dizaina vēsturē, studenti var braukt un klātienē apgūt pamatlietas," tā Māris. "Mums šķiet, ka arhitektiem, sevišķi jaunajiem, ir jāredz tādas lietas." Vasaras sākumā Māris stāstīja, ka bijusi arī doma Zaigai aicināt nelielu, atlasītu studentu grupu uz nedēļu padzīvot Lieldienu salā. "Studenti taisītu klauzūras, salātus, padzīvotu labi izveidotā vidē. Tā Mīss van der Roe savā laikā ir darījis. Padzīvojis kopā ar studentiem, lai meistara klātbūtnē viņi iegūtu ko vairāk nekā lekciju telpā. Arhitektūra jau nav tikai projektēšana un celtniecība. Tā ir kaut kas saistīts ar dzīves stilu." Šovasar šī ideja gan vēl neesot realizēta. Toties paši (vai bērni) Kaltenē pavadījuši gandrīz katru nedēļas nogali.
Kāpēc rāda svešiem?
Skaisti, atturīgi un, protams, ļoti dārgi - tā ir viena doma, aizbraucot no šī nama. Bet, ja rezultāts ir šāds, tas nav sliktākais veids, kā tērēt naudu, - ir otra doma. Trešā - vai nav traucējoši dzīvot tik ļoti publisku privāto dzīvi? Ko mēs skatoties gūstam, es zinu. Tā ir bauda redzēt labu arhitektūru, skaistas lietas un apmierināta ziņkārība. Ko gūst viņi, rādot simtiem cilvēku savas privātās istabas? Māris atbild: "Ķīpsalas māju svešiem lielākoties nerādām. Bet šī vieta bija tik unikāla, ka likās, nevar to slēpt. Gribējās arī parādīt savu varēšanu, briedumu. Dārgums nebija pašmērķis, bet dizaina priekšmetu izcilās kvalitātes. Un tās parasti ir dārgas. Māja kalpoja arī par laboratoriju un izmēģinājuma lauciņu nākamajiem projektiem. Pirmkārt, Fabrikai." Vēl Māris teic, ka "protams, Zaigai laiku pa laikam cilvēki nav paciešami. Viņai ir zināms limits, kad jāmūk un jāatpūšas. Es esmu savādāks, uzlādējos no cilvēkiem".