Bija darbdiena. Pulkstenis rādīja ap deviņiem vakarā. Kāpu pa trepēm, taustīju somā pēc atslēgām - nav. Somu pakratīju. Nešķindēja. Piezvanīju uz darbu. Nē, atslēgu uz galda nav. Tātad, no rīta esmu atstājusi dzīvoklī, jo durvis ciet slēdza draugs. Sapratu, ka būs jāgaida, kad viņam centrā beigsies tikšanās. Solīja, ka tas varētu būt pēc stundas. Atpakaļ uz centru braukt negribējās. Iet ciemos pie kāda kaimiņa? Blakus durvīs dzīvojošo sievieti kā variantu noraidīju, jo viņa nesen dzērumā bija pakritusi uz trepēm. Pretējo durvju kaimiņus biju redzējusi divas reizes mūžā, viņi parādījās reti. Viņu logi bija tumši. Stāvu zemāk dzīvo kungs, kurš mani tracina ar smēķēšanu kāpņu telpā. Cits kungs, kurš mitinās tieši zem manis, ir patīkams. Atņem manu labdienu. Noorganizēja mājinieku sapulci par jaunu ārdurvju ielikšanu. Viņam ir labs kontakts ar manu draugu. Reiz pasmiedamies norādījis, ka viens no mums esot tāds skaļāks staigātājs. Jā, zinu, ka es, jo, kad televizorā rāda Dziesmu vai Deju svētku fragmentus, mēdzu dejot vai dziedāt līdzi, sitot ar kāju ritmu. Nē, viņš jutīsies neērti, kad es tā uzradīšos.
Vēl ir kāda kundze, ar kuru sveicināties ir prieks. Ļoti jauka, noteikti mani uzņemtu viesos, taču viņai nesen nomira tētis, tāpēc izlēmu netraucēt. Kungs no pirmā stāva? Viņš baro sētas kaķus un patur durvis, kad vēlos mājā iestumt velosipēdu. Todien oma tomēr nebija tāda, lai dibinātu kontaktus. Devos pastaigā. Puikas parkā no sniega cēla savdabīgu sniegavīru, precīzāk, milzīgu vīrišķās auglības simbolu. Aicināja pievienoties. Izvēlējos par labu kafejnīcas meklējumiem. Iegāju kādā iestādē, kas atgādināja visu ko citu, tikai ne kafejnīcu. Biju vienīgais klients, blakus telpā biljardu spēlēja vīri ādas jakās. Skanēja slāviska mūzika. Televizorā rādīja basketbola spēli bez skaņas. Cēzara salāti ar tomātiem un dillēm bija ēdami. Pieļauju, ka tik labi nejustos svešā dzīvoklī, kur cilvēkiem katram ir sava darba dienas kārtība un man būtu jājūt tas, ka to izjaucu.
Tovakar es domāju par kaimiņu būšanu. Kāpēc man nav izveidojušās tādas attiecības, lai stundu paciemotos? Ir gan, taču vietās, kur dzīvoju ilgāk par trim gadiem. Ir bijuši kaimiņi, ar kuriem dalīts sāls, sērkociņi un ar kuriem kopīgi rīkotas piektdienas ballītes uz jumta. Kontakts bijis ar tiem, kuri patikuši un ar kuriem pati esmu gribējusi kontaktēties. Patlaban man diez ko vairs nepatīk iepazīties ar jauniem cilvēkiem, jo to daru jau darbā. Vakarā vēlos pieklājīgi sasveicināties, aizslēgt durvis un atpūsties. Ja reiz gribēsies iepazīties tuvāk, gan tas notiks dabiski.
Jūs pats esat kaimiņš, un jums ir kaimiņi. Vai pazīstat savus kaimiņus un sveicināties? Vai jums ir "sālsšķipsnas" attiecības - varat ieskriet aizņemties sāli, uzticēt pieskatīt kaķi un telpaugus, kad pašam gadās būt prom no mājām ilgāku laiku? Vai varbūt jūsu kaimiņi ir lielākie maitas pasaulē, kas to vien grib, kā jums ieriebt? Kādām, jūsuprāt, jābūt ideālām attiecībām ar kaimiņiem?
Raksti savu viedokli [email protected] vai Diena, Mūkusalas iela 15, Rīga, LV-1004 ar norādi Privātā dzīve