Desa kā nu kuro reizi - veiksmīgi vai neveiksmīgi - tika nosūtīta pa pastu. Šis bija tas gadījums, kad desa pazuda. Pārpratums gan tika atrisināts. Pastnieks vienkārši bija nopūlējies to dabūt pastkastītē un pēc neveiksmīga mēģinājuma atstājis citam kaimiņam. Vakarā tā veiksmīgi tika nogādāta adresātam. Pazemojums, šķiet, bija liels, jo poliete Anna vēl ilgi pieminēja desu. Lielā brūnā aploksne bija tik ļoti saburzīta no pastnieka centieniem, ka brūnais papīrs bija saplīsis un sašķobījies tā, ka aploksnes saturs visiem redzams. Ja aploksnē nebūtu plastikāta mīkstinājuma, desu adresātam varētu nosūtīt, vienkārši uzlīmējot pastmarku. Desā poļu kaimiņiene dalījās arīdzan ar draudzeni. Laiku pa laikam kaimiņienes tikās vienā vai otrā dzīvoklī, lai kopīgi dalītos ne tikai vakariņās, bet arī ar piedzīvoto svešumā. Tā tas turpinājās, līdz atbrauca Annas vīrs. Tad attiecības iegāja pavisam citās sliedēs. Anna sveicinājās reti. Ciemos nenāca, ar desu necienāja.
Pēc gada draudzene mājokli nomainīja. Šoreiz tā bija dvīņu māja. Kaimiņos dzīvoja senioru pāris. Tradicionālā angļu tējas kopīgā dzeršana pie senioriem nebija bieža, bet uz svētkiem - Lieldienām, Ziemassvētkiem - noteikti. Jāpiemin, ka latviešu paražu dzert zāļu tēju, piemēram, piparmētru, grūti iemācīt. Pareizi ir dzert melno tēju ar pienu. Tējas tradīciju apspriešana bija biežs sarunu temats, it sevišķi, ja viesos bija vēl kāds, kurš to nezināja. Vai arī zināja un gribēja pamācīt.
Dvīņu mājas kaimiņš bija zelts. Ik ceturtdienu viņš no draudzenes pagalma izvilka melno atkritumu konteineru un zaļo (dabīgajiem atkritumiem) savācējmašīnai. Un, kad pirmo un vienīgo reizi gadā pilsētā uzkrita sniegs, viņš notīrīja un nokaisīja ar smilti arī draudzenes pagalmu. Ne reizi viņa netika pati pļāvusi savu mauriņu, visu izdarīja kaimiņš. Abpusējas kaimiņu simpātijas, iespējams, ziņkārība. Bet, ja esi svešumā, patīkami. Pārsteigumu viņa saņēma Ziemassvētkos - paciņu. Tā bija šalle. Tādu gan parasti nēsājot vīrieši, stāsta draudzene, bet sirsnība silda vairāk. Draudzene nu dzīvo Latvijā. Uz svētkiem, ja sanāk, viesmīlīgajam pārim aizsūta pastkarti.
Jūs pats esat kaimiņš, un jums ir kaimiņi. Sociologs Viesturs Celmiņš sarunā (Diena, 24.janvāris, Labdien nesaka. Bērnus kutina) par kaimiņiem sacīja: "Kā cilvēki ar tik vāju sadarbošanos spēs pieņemt lēmumu par mājas siltināšanu?" Vai tiešām tik traki? Vai pazīstat savus kaimiņus un sveicināties? Vai jums ir "sālsšķipsnas" attiecības - varat ieskriet aizņemties sāli, uzticēt pieskatīt kaķi un telpaugus, kad pašam gadās būt prom no mājām ilgāku laiku? Vai varbūt jūsu kaimiņi ir lielākie maitas pasaulē, kas to vien grib, kā jums ieriebt? Kādām, jūsuprāt, jābūt ideālām attiecībām ar kaimiņiem?
Raksti savu viedokli [email protected] vai Diena, Mūkusalas iela 15, Rīga, LV-1004 ar norādi Privātā dzīve