Ja bija kas vajadzīgs, sasaucāmies. Kas pasargās no kritiena To atcerējos, runājot ar kādu paziņu, kas, rūpīgi pārdomājot kāpņu tēmu, savā topošajā savrupmājā vispār atteicies no tām. Cilvēkam dabiska esot pārvietošanās horizontāli, ne vertikāli. Ja mājā nebūšot ne kāpņu, ne sliekšņu, tās iemītnieki jutīšoties droši, ka visām paaudzēm vienmēr būs ērti lietot katru mājas telpu. Taisnība. Ir nācies novērot, ka to ģimeņu mājās, kurās kopā dzīvo vairākas paaudzes, zemes stāvā ierīkotās palīgtelpas, viesu istabas un kabinetus laika gaitā bieži pielāgo vecvecāku vajadzībām. Daži ļoti, ļoti dārgu privātmāju īpašnieki savā namā iebūvē nelielu liftu, "lai vecumdienās no vīna pagraba uz jumta terasi nav jānoskrienas". Protams, savrupmāju apbūvē kārtot visas vajadzīgās telpas vienā stāvā, tā aizņemot vēl vairāk dārgos apbūves laukuma kvadrātmetrus un sadārdzinot būvniecības izmaksas arī citos veidos, var retais. Mūsdienās tas ir absolūts pilsētas luksuss. Šķiet, vislabāk zemes dārdzības un "vertikālās dzīves" saistību rāda dažas absurdi šaurās privātmājas Amsterdamas centrā.
Kāpnēm īpašu vērību pievērš arī tad, kad mājās ienāk mazi bērni. Vecāki grib būt droši, ka kāpnes nebūs slidenas, ka maziņš bērniņš nevarēs tām piekļūt klāt vai izkrist margai cauri. Kādā augstas kvalitātes dizaina savrupnamā abu mazo bērnu guļamistabas ir pirmajā stāvā, vecāku istaba - otrajā. Mājā ir divas kāpnes, abas skaistas jo skaistas, bet bez margām - tādas vēl pirms brīža minimālisma estētikas ietekmē ļoti bija modē. Jaunā māmiņa, kas dzīvo šajā namā, atzinās, ka vēl joprojām īsti komfortabli savās mājās nejūtas. Viņai netīk iedomāties, ka, neskatoties uz "iekšējās kārtības noteikumiem", bērniņš naktī varētu gribēt ierausties gultā pie vecākiem un mēģinātu pats pusaizmidzis uzkāpt pa dizainīgajām bezmargu pulēta marmora (vai otra iespēja - bezmargu stikla) kāpnēm. Zinu mammu, kurai bērnu drošība rūp tik ļoti, ka tā lūgusi galdniekam izgatavot īpašus trepju gala aizsargvārtiņus, kas svarīgi - ar krampīti no otras, bērnam neaizsniedzamās puses. Tāpat uz pakāpieniem viņa līmē būvniecības lielveikalos nopērkamas pretslīdēšanas joslas, kas, cerams, pasargās no negaidīta klupiena.
Kāpt augšā lejā vairs nevar
Man vienmēr šķitis pārsteidzoši, cik dārgi var būt dzīvokļi tādos Rīgas daudzdzīvokļu namu augšstāvos un bēniņos, kur lifts nav iebūvēts vēl līdz šim laikam. Vai tie, kas aizņemas (aizņēmās) lielu naudu un nopērk šādu mājokli kā savu sapņu mājvietu uz atlikušo dzīvi, padomā, ka mūža nogalē, kad kredīts beidzot būs atmaksāts, kāpt augšā lejā vairākas reizes dienā var kļūt apgrūtinoši vai pat neiespējami? Lifta iebūve šādās mājās parasti prasa nopietnu naudas ieguldījumu, kā arī bieži nepieciešams kārtot piņķerīgus īpašuma attiecību jautājumus. Staigājot pa Rīgas centru, bieži iedomājos arī par kādu dāņu pilsētplānotāju, kurš savā lekcijā runāja, ka tuneļi pie Stockmann esot īstens necilvēcīguma paraugs pilsētvidē - uz apledojušajiem pakāpieniem ziemā traumas gūstot liels skaits rīdzinieku. Lielu darbu vides pieejamības izpratnes veicināšanā dara apvienība Apeirons, gan gādājot balvas visiem ērti pieejamiem būvniecības objektiem, gan analizējot šos jautājumus televīzijā un savā mājaslapā. Tajā, piemēram, ir uzskaitītas tās publiski pieejamās vietas, kur cilvēkiem uz riteņiem visērtāk pārvietoties. Man kā jaunai māmiņai ar bērnu ratiņos nav sajūtas, ka Apeirona aktivitātes attiecas tikai uz to nelielo sabiedrības daļu, kas visu dzīvi dzīvo ratiņkrēslā. Vēl arvien ir tik liels skaits gan veikalu, gan iestāžu, kuras no mums - ratiņcilvēkiem - glīti sargā stāvās trepītes pie ieejas vai pašā telpā. Vienlaikus ir dažas vietas Rīgas centrā, kas popularitāti gūst nekādu kāpņu dēļ. Tā, piemēram, kafejnīcā un pārtikas veikalā, kas atrodas Reval Hotel ēkas pirmajā stāvā, brīvdienās un pēcpusdienās pie kafijas un kūkām bieži satiekas pavisam mazo rīdzinieku - ratiņnieku - vecāki.