Tie putni, kuri dzīvo pilsētas centrā, nav nekādi mazie nabadziņi - viņi gluži labi zina, kur var sagādāt sev ēdamo, bet vakaros dodas uz saviem guļamrajoniem - pilsētas nomalēm, kur vairāk koku un kur ir mierīgāk. Nekad neesmu dzirdējusi, ka pilsētā kāds putns būtu aizgājis bojā badā. Protams, putni mums ir vajadzīgi. Sevišķi dārzu īpašnieki noteikti to ir ievērojuši - tie, kuri pa ziemu palīdz putniem, ar uzviju tiek atalgoti pavasarī un vasarā, kad mostas ne tikai zaļā daba, bet arī visdažādākie kukaiņi, kuri apdraud stādījumus.
Kaut arī Rīgā samazinās zaļās teritorijas, putnu vēl ir daudz - mazi un lieli. Tādēļ arī putnu barotavas ir dažādas - mazas un lielākas. Ja iegādāsieties lielu barotavu, mazie putniņi paliks neēduši. Tādēļ labāk būtu iekārtot divas - gan lielajiem, gan mazajiem putniem. Protams, barotavu vajadzētu novietot vietā, kur putniņus var novērot, jo tas ir aizraujoši. Taču vietai jābūt tādai, lai tai nevar tikt klāt kaķis.
Barotavā piedāvātajam ēdienam jābūt ne pārāk viegli pieejamam - attīrītas saulespuķu sēkliņas nav labākas par neattīrītām. Putniņam jākustas, lai sasildītos, tādēļ sēkliņas viņam jāloba pašam. Arī griķi, grūbas, maize vai auzu pārslas nav barība putniem, tie uzbriest mitrumā, un putns vienkārši var pārēsties un nobeigties. Tāpat nekādā ziņā nedrīkst putnam dot sālītu barību. Ēdot sāļu vai saldu barību, viņi zaudē savas unikālās maņas.
Daudz runāts par to - ja sāc barot putnus, tas jādara nepārtraukti. Hm, man tā neliekas. Es putnus baroju tikai tad, kad uzsnidzis kārtīgs sniegs un ir skaidrs, ka viņiem klājas grūti. Tad gan jāpiebaro katru dienu. Bet, kad sniegs nokūst, pārtraucu barošanu, jo putns ļoti labi zina, ka ābelēs vēl karājas sasalušie āboli un mežrožu krūmā ir gana daudz mežrozīšu augļu.
Patiesībā, man šķiet, ka, nemitīgi barojot putnus, pazemoju viņu cieņu. Cenšos viņus pielīdzināt mājdzīvniekiem, kaut patiesībā viņi ir - brīvi.
ornitologs
Ārija