Nakts ar vēžiem
Deviņos vakarā dzert kafiju un doties ceļā ir šīzīgi. Šķiet, sākusies jauna diena. Saule riet, un fotogrāfs sodās, ka esam izbraukuši par vēlu. Nebūs skaistu bilžu. Nezin kādam gan jābūt aparātam, lai iemūžinātu Gulbju ūdenskrātuvi. Tā ir tik pasakaina, ka sajust var tikai ar sirdi. No ezera kāpj migla, deg ugunskurs. Visapkārt klusums.
Mūs sagaida Gunārs, pieredzējis vēžotājs. Iepazīstina ar spīļainajiem, kurus noķēris jau iepriekš. Lieli un lustīgi makani! Dažs pat divu plaukstu lielumā! Tērvetes ūdenī ielaisti pirms sešiem gadiem. Gunārs iedod krītiņus — mazus murdiņus. Mēs tajos ieliekam gaļu, pieairējamies ar laivu tuvāk krastam, ieslidinām murdus ūdenī un dodamies atpakaļ. Uzlieku uz ugunskura grāpi un domāju — kaut nu vēži būtu. Gunārs instruē: minimālais pieļaujamais vēža garums, mērot no degungala līdz astes plāksnīšu galam, ir 10 cm. Arī mātītes ar redzamiem ikri jāatstāj mierā.
Kniebiens
Pēc laiciņa dodamies skatīt. Spīdinām baterijas kā Šerloks Holmss. Ir! Ielikti laivā, vēži aiz satraukuma vicina astes. Sit tā, ka skan. Es paņemu vienu klēpī. Aiz bruņām un no pakaļpuses, lai netieku melnā vēža spīlēs. Bet tik ļoti gribas, lai iekniebj! Un tik ļoti negribas, lai sāp… Nu baigais adrenalīns! Gribēšanas ir vairāk nekā baiļu, tāpēc ievelku roku piedurknē un tuvinu vēzim pirkstu. Hapcs! Viņš lēnām sažmiedz. Sveiciens, jaunkundz! Nesāp, gluži kā pirkstā būtu knaģis. Dodu neapsegtu pirkstu. Vaīīī, nu gan iesāpas. Mēs ar vēzi saprotamies, klusībā viņu nodēvēju par Imantu par godu 1.jūlijam. Kad Imants jāmet katlā, mana sirds salūst. Nesu viņu atbrīvot. Atgriežos, kad vēži jau sarkani. Diļļu un sāls novārījumā tie ir simtiem reižu gardāki par visām zivīm un krabjveidīgajiem. Delikatese! Rodas pārliecība, ka vēžot došos arī otrreiz. Un ķeršu ar rokām! Priekšroku došu Mammasdabas ūdeņiem — Tērvetes ūdenskrātuvei un Lielauces ezeram. Vēžošana līdz 30.septembrim atļauta vēl šādos Latvijas ezeros: Aģes, Kukšu, Ķērkliņu ezerā, Limbažu Lielezerā, Puduļu ezerā, Vaidavas un Salacas upes lejtecē.
Akmeņi ar versijām
Lepni paziņoju, ka Pokaiņos esmu trešo reizi un dzirdējusi vairākas versijas par unikālo veidojumu. Neviens neapšauba, ka tas ir zemeslodes astotā brīnuma cienīgs. Vienam — mistisks mežs, pilns akmeņu, citam — enerģētiska vieta. Akmeņi ir tik dažādi: sārti un melni, spīdīgi un gludi, apsūnojuši un silti, Zikurāta krāvumā. Ap dažiem apaugušas saknes, akmeni burtiski turot tādā kā padusē. Gids Elmārs Ozoliņš dažiem devis iesaukas, piemēram, "Eināriņa akmens ar negatīvo starojumu" un "akmens ar zaķapurniņu".
Pokaiņus 90.gadu sākumā atklāja mežstrādnieki, kuriem bija dots uzdevums mežu izcirst. Viņi bija pārsteigti — gan virs, gan apakš zemes tikai akmeņi! Uz Pokaiņiem traucās zinātnieki, lai noskaidrotu, kas noticis. Varbūt savulaik akmeņi vākti pils celšanai, varbūt atnesis ledājs, varbūt tā ir senlatviešu svētnīca? Līdz šim vienas versijas nav. E.Ozoliņš ir pārliecināts, ka Pokaiņu akmeņi sazinās ar citām planētām — tie uzņem saules enerģiju un raida vienotajā kosmosā. Man ir sava versija, tāpat kā jums.
Bailes mežā
Par Pokaiņiem ir vēl kāds stāsts — nakts orientēšanās. Ierodamies ap vieniem naktī. Pie ugunskura gaida Anita. Viņa jau otro gadu rīko šādu orientēšanos un spēj tik atbildēt uz skolotāju zvaniem. Šī ir iecienīta aktīvu skolēnu nodarbe. Šoreiz orientēsimies mēs — Mammasdabas kūrētāja Līga un es, Mammasdabas draudzene. Anita iedod kartes. Apmulstu. Atzīmēti purvi, subglaciālās vagas un vēl sazin kas. Pa virsu vēl uztriepti kontrolpunkti. Tad Anita izskaidro orientierus dabā un brīdina, kas notiks, ja aiziesim pārāk tālu. Vienīgā iespēja — jāiet pareizi.
Gumijnieki skrapst pa granti, un es jūtos kā ābolu zagle. Pirmais "tesiens" mežā ir veiksmīgs — atrodam pirmo kontrolpunktu. Esmu sajūsmā un dzirdu, kā mežā man aplaudē zvēri. Dodamies tālāk. Parādījies azarts, atvērušās čakras. Otrreiz mežā ieeju viena. Vai, vai… Nu pilnīgi mistisks pilnmēness, jāņtārpiņu koši zaļi fosforizēta zāle. Nedaudz baisi. Baterija izgaismo lapas, un pat tās izskatās ērmotas. Arī otrais punkts mums ir. Ir arī trešais un ceturtais. Pēc piektā jāiet pa stigu. Mēs to neatrodam un, jāatzīst, — nobīstamies. Pēc stundas esam atpakaļ un atskaitāmies Anitai: vai alksnim ir čiekuri, kāda koka nebija otrajā kontrolpunktā, kas tas par augu, kas tas par purva tipu… Tikmēr savu dziesmu dzied pieradināta zaļā varde, kuru var arī apskatīt, ja Pokaiņos ciemojas pa dienu.
***
Tērvetes (Gulbju) ūdenskrātuve
Tērvetes pagasts, Dobeles rajons, netālu no Tērvetes sanatorijas
Piedāvā: ūdensvelosipēdu un laivu nomu (Ls 8 darbdienās, Ls 10 brīvdienās), putnu vērošanu, volejbola un basketbola laukumus, telts vietas, labiekārtotas piknika vietas un naktsmītnes
Laivas noma diennakti vēžošanai + krītiņu noma — Ls 12,50. Vēžošanas licences cena diennaktij — Ls 5. Ar vienu licenci ļauts noķert ne vairāk kā 40 vēžu. Vēžot atļauts ne vairāk kā ar 5 vēžu krītiņiem vai rokām.
Darba laiks: katru dienu no plkst.6 līdz 22
Info: 26115333; www.mammadaba.lv
Nakts orientēšanās Pokaiņos
Vispirms jānokļūst līdz Dobelei, tad jādodas Īles virzienā. Aptuveni pēc 13 km kreisajā pusē jāmeklē norāde "Pokaiņi"
Maksa par orientēšanos mežā: Ls 3 no cilvēka (29353183 — Anita)
Plašāka informācija par Pokaiņiem: www.mammadaba.lv