Filozofes un medicīnas ētikas ekspertes Frančeskas Minervas viedoklis izraisījis sašutuma vilni virtuālajā vidē visā pasaulē. Sieviete pauž uzskatu, ka jaundzimušie nav uzskatāmi par reālām personībām un viņu nonāvēšana dzīves pirmajās dienās daudz neatšķirtos no aborta veikšanas, bērnam atrodoties vēl mātes vēderā. Publikācijā Britu medicīnas žurnālā (British Medical Journal) cita starpā rakstīts, ka pat veselus bērnus varētu nonāvēt, ja viņu māte nolemtu, ka nevar atļauties mazuļa audzināšanu un uzturēšanu.
Žurnāla redaktors aizstāv publikāciju, sakot, ka tās mērķis bija raisīt labi argumentētu diskusiju, nevis uzspiest kādu vienu noteiktu morālo nostāju, vēsta portāls The Daily Mail. Tiesa gan, publikācija izraisījusi pamatīgu sašutuma vētru internetā visā pasaulē. Oksfordas universitātes pētniece saņēmusi vairākas vēstules ar nāves draudiem, kā arī zvanus, kuros viņai pēc nāves solīta degšana ellē.
"Pāris pēdējās dienas kopš publikācijas ir bijušas sliktākās manā dzīvē," stāsta Frančeska Minerva. Viņa un raksta līdzautors – Milānas universitātes bioētiķis Alberto Džubilini, iestājas par to, ka būtu jāpieļauj mazuļu nonāvēšana pēc dzimšanas visos tajos gadījumos, kad grūtniecības sākuma periodā būtu atļauta aborta veikšana. Viņi uzsver, ka, līdzīgi vēl nedzimušam bērnam, arī jaundzimušais vēl tikai sāks attīstīt cerības, mērķus, sapņus un visu pārējo, un būdams cilvēks, vēl nav uzskatāms par personu – tādu, kurai būtu morālas tiesības uz dzīvi.
Savukārt, vecākiem, vienaudžiem un sabiedrībai ir savi plāni un mērķi, ko bērna piedzimšana var būtiski ietekmēt un mainīt, tāpēc viņu intereses vērtējamas augstāk. Rakstā "Pēcdzemdību aborts: kāpēc mazulim būtu jādzīvo?" autore pirmkārt pievēršas scenārijiem, kuros vecāki līdz bērna piedzimšanai nezina, ka gaidāmais mazulis būs invalīds. Lai arī mazulis var būt laimīgs, viņš nekad nesasniegs normāla bērna potenciālu. "Šāda mazuļa audzināšana var kļūt par nepanesamu nastu ģimenei un sabiedrībai kopumā... Šo iemeslu dēļ fakts, ka auglim ir potenciāls kļūt par personu, kurai būs (vismaz) pieņemama dzīve, nevar būt par iemeslu abortu aizliegšanai."
Publikācijas autori atbalsta arī vesela mazuļa nonāvēšanu gadījumos, kad sievietes dzīves apstākļi ir mainījušies un viņai vairs nav laika, naudas vai enerģijas, lai par bērnu rūpētos. Ētikas speciāliste apgalvo, ka, lai arī adopcija ir viens no risinājumiem, tas mātei var radīt nevēlamas psiholoģiskas ciešanas. Pēc draudu zvanu saņemšanas raksta autore paziņoja, ka nebija gaidījusi tik pārliecinoši negatīvu reakciju. Minerva uzskata, ka viņas izteikumi ir izrauti no to teorētiskā konteksta.
Jaundzimušo nonāvēšana savulaik bijusi pat obligāta
Lai arī jaundzimušo apzināta nonāvēšana vairumam cilvēku var šķist necilvēcīga un nepieņemama, vēsturē bijuši periodi, kad šāda rīcība bijusi ne tikai pieņemama, bet pat obligāta. Romiešu kultūrā bērni ar invaliditāti pēc dzimšanas tika pamesti, ja vecāki nevēlējās vai nevarēja atļauties viņu audzināšanu. Bērns vienkārši tika pamests uz ielas, kur nomira no bada. Tā bija ierasta un sabiedrībā pieņemama prakse.
The Daily Mail raksta, ka 1912.gadā Bekingemšīrā tika atklāta masu kapavieta ar 97 mazuļu mirstīgajām atliekām. Visi bērni bija nogalināti īsi pēc piedzimšanas, un pētnieki uzskata, ka apbedījuma vietas tuvumā atradies bordelis. Arheologi uzskata, ka romieši mazuļus līdz pat divu gadu vecumam neuzskatīja par "pilnībā" cilvēciskām būtnēm, un bērni, kas nomira pirms šī vecuma, netika apglabāti kapsētās, bet gan publiskās vai sabiedriskās vietās.
Lai nu kā, romiešu pāriem bija tiesības audzināt bērnus ar invaliditāti. Spartā šajā jautājumā iedzīvotājiem izvēles nebija. Jaundzimušie tika uzskatīti par valsts īpašumu un visus bērnus rūpīgi izmeklēja kopienas līderi. Ja bērns izrādīja jebkādas fiziskās vai garīgās veselības problēmas, vecākiem bija par to jāinformē. Jaundzimušo nonāvēšana pastāvējusi dažādās kultūrās visos vēstures posmos, un tā joprojām sastopama atsevišķās Indijas daļās, Āfrikā un Ķīnā. Viena bērna politikas dēļ Ķīnā ik gadu daudzi bērni tiek pamesti uzreiz pēc dzimšanas.