Gar baltajās klintīs iemītām kazu takām briest vīģes un granāti. Vīnogas kļuvušas tik saldas, ka derētu tējai cukura vietā. Lai arī pludmales ir pieklusušas, saule netraucēti lej vasarīgu karstumu un mūžzilie Vidusjūras ūdeņi joprojām ir silti. Savukārt dzestrums kalnos liek aizmirst par rāmām nodarbēm un mudina veiklāk kustināt kājas.
Rudens ir arī Kiprā. Esam ieradušies uz salas ar vienu no pēdējiem šīs sezonas čarterreisiem. Par viesnīcu samaksāts, taču nolemjam aizslīdēt garām ierastajām tūristu takām, atstājot Larnakas piekrasti un dodoties nakšņot uz galvaspilsētu Nikosiju, kur mūs uzņem draugi - latvieši ar vairāku mēnešu stāžu Kiprā. Par jaunatklājamo zemi zinu gaužām maz, ja neskaita tās kūrortu slavu, tādēļ steigšus ieurbjos tūristu ceļvedī, lai apjaustu iespējamo ceļojuma maršrutu, kura pirmajam posmam jāsākas jau rīt.
TURKU KIPRA
Mums ir veicies, jo 2003.gadā Nikosijā atvērts pirmais sadalītās salas robežšķērsošanas punkts. Salas dienvidu daļa grieķiem un ziemeļu daļa turkiem atvēlēta kopš 1974.gada. Saņēmuši apzīmogotas piezīmju lapeles, kuras, dēvējot par vīzām, bez maksas izsniedz uz robežas, dodamies izpētīt salas turku daļu. Paklausot mūsu saimnieku ieteikumam, četratā - maksājot apmēram 25 latus dienā - esam noīrējuši automašīnu, jo sabiedriskais transports ceļošanai neesot piemērots. Pēc pāris treniņriņķiem labajā pusē esošā stūre - piemiņa no laikiem, kad Kipra bija britu kolonija, vairs nesagādā grūtības.
Robežas šķērsotāju redzes lokā kalna piekājē izveidota Ziemeļkipras turku republikas karoga mozaīka ar turku simbolu - zvaigzni un pusmēnesi. Atrodamies starptautiski neatzītā valstī - vienīgā valsts, kas šo republiku kopš 1974.gada oficiāli atzinusi, ir Turcija. Par to, ka kādreiz salas abās pusēs dzīvojuši gan grieķi, gan turki, liecina pamestās un nereti izpostītās grieķu katoļu baznīcas, uz kuru fona izceļas spilgti krāsotas mošejas. Kopējā aina gan atspoguļo ziemeļu daļas zemāko labklājības līmeni, salīdzinot ar grieķu dienvidu pusi. Turku kipriešiem ir sava valūta, taču norēķināties šeit var arī ar Kipras mārciņām, kuras lieto grieķu pusē un katra ir apmēram trīs turku kipriešu naudas vienību vērta.
SALAS "ASTĒ"
Braucot tālāk uz ziemeļaustrumiem, apvidus kļūst arvien mazāk apdzīvots. Vietumis ceļš vijas pavisam tuvu krastam, un tikai pa retam starp pundurkociņiem un ērkšķiem apaugušajām klintīm pavīd kāda ēka, aitu, kazu un ēzeļu pulciņi. Ēzeļi gan esot savvaļas - tie ir savulaik grieķu atstāto mājdzīvnieku pēcteči, kurus nācies pamest, pārceļoties uz grieķu daļu pēc salas pārdalīšanas.
Pievakarē sasniedzam galamērķi - kempingu Hasans Turtle Beach. Viss ir pa īstam - Hasans, pludmale un arī bruņrupuči. Hasans ir kempinga saimnieks - pusmūža vīrs, kurš stāsta, ka jau jaunībā aizrāvies ar milzīgo jūras bruņrupuču pētīšanu, izmācījies par biologu un vēlāk atgriezies, lai strādātu šajā krastā. Jūlijā un augustā šeit iznāk bruņrupuči, lai ierakstu smiltīs olas, no kurām vēlāk izšķiļas mazuļi un dodas atpakaļ uz jūru. Pēdēji šīssezonas mazuļi devušies prom jau pirms pāris nedēļām, tādēļ mums atliek tikai pētīt neskaitāmās krabju alas sudrabotajā smilšu pludmalē. Par spīti zibsnījošajai pamalei un nesen nolijušajam lietum, izvēlamies naktsmājas pludmalē.
Ienirstot sāļajā ūdenī, kailos ķermeņus apņem dzirksteļu mākonītis. Mūsu pārsteiguma uzjautrināts, Hasans vēlāk skaidro, ka sāļā ūdenī cilvēka ķermeņa elektriskā izlādēšanās, kas rada lēkājošās dzirkstelītes, ir parasta parādība. Ieritinājušies guļammaisos, vērojam apaļo mēnesi un miljons zvaigžņu virs mūsu galvām.
Pamostos vēl pustumsā no tūkstoš zvārgulīšu šķindoņas, kurus pavada kazu blējieni. "Saule lec!" atskan no blakus guļvietas. Mirkli palūkojos sārtajā bumbā, kas lēni kāpj ārā no jūras, un atkal iekrītu miegā. Otrreiz pamostos, kad saule jau spoži apspīd pludmali. Izbrīnīta ieraugu uz sava spilvena jūraszvaigzni. "Dāvana no Hasana," paskaidro ceļa biedrene - tāda ir arī viņai.
Lai arī Hasans cenšas mūs pierunāt palikt ilgāk - viņam esot vajadzīgi palīgi, jo vakarā kempingā piestāšot jahta, mēs nolemjam turpināt ceļu un, samaksājuši par iepriekšējās dienas vakariņām 50 turku Kipras mārciņu (aptuveni 20 latu par četriem), dodamies atpakaļ uz galvaspilsētu.
Piestājam Famagustā, kas ir viena no lielākajām turku Kipras pilsētām, aplūkojam pāris sagruvušu baznīcu un tā saukto mirušo pilsētu, kur jūras krastā vientuļi stāv milzīgi jau teju pussagruvuši pamesti hoteļi - kādreizējie grieķu īpašumi. Pēc tam šķērsojam salu un dodamies uz pretējā krastā esošo Kireniju, kuras slavenākais apskates objekts ir senatnīgā osta. Kad ierodamies tur, ir jau satumsis. Vērojot tumšos burinieku mastus un masīvos korpusus, senatne nav pat jāiztēlojas - tā šķiet pavisam īsta.
ŪDENS UN ĒDIENU
Nākamo dienu slinki pavadām pludmalē ar nelielu klintsbluķu ieskautu līcīti. Skats šeit ir lielisks, un tas ir vēl iespaidīgāks, ja līdzi ir snorkelējamie piederumi, kuri ļauj palūkoties, kas slēpjas zem vizuļojošās ūdens virsmas. Tur ir izroboti klintsbluķi, apauguši plīvojošiem ūdensaugiem, krāsainu zivteļu bari, kas krustu šķērsu šaudās acu priekšā. Netrūkst ne krāsu, ne zemūdens klinšu labirintu, ne plīvojošu ūdensdārzu. Daudzajās piekrastes niršanas skolās var izmēģināt arī niršanu ar akvalangu un iegūt nirēja sertifikātu. Ja paveicas, varot ieraudzīt raju, kādu milzīgu jūras bruņrupuci un barakudu mazuļus, izpētīt
zemūdens alas un nogrimušu kuģu vrakus.
Vakarā nolemjam ieturēt grieķu maltīti, tādēļ mūsu Kipras latviešu draugu Ingus un Līnas pavadībā dodamies uz vietējo krodziņu nobaudīt to, ko šeit sauc par mezē. Izrādās, ka tas nozīmē vakariņas ar vairākiem ēdieniem. Pirmie ir salāti, tad jēra gaļas podiņš ar kartupeļiem, tad kipriešu piparotā desa, ceptas sēnes. Tad nāk trīs dažādu veidu šašliks, tad vistas stilbiņi, no kuriem pēdējos atstājam gandrīz neaiztiktus. To visu pavada divas futbola spēles, kas vērojamas blakus novietotajos ekrānos, un karaoke blakus telpā. Lai arī esam seši, pasūtījām tikai piecas porcijas - kad pienākusi maltītes noslēdzošā daļa - šķīvis ar augļiem, neviens no mums gandrīz vairs nespēj pakustēties. Katrs samaksā ap astoņi lati.
OLIMPS
Šodien būs vienīgā diena, kad nepabūsim pludmalē - dodamies uz Trodosa kalnu masīvu salas vidienē. Parasti tūristu maršruts šeit ved vismaz uz dažiem skaistākajiem kalnu klosterīšiem un baznīciņām. Mums vairāk prātā izkustināt kājas, vēl jo vairāk tāpēc, ka šeit augstienē pat dienas vidū jūtams rudenīgs dzestrums un redzamas pat dzeltenas lapas. Pa ceļam ir arī kalnu velosipēdu noma, taču tai šoreiz paejam garām.
Izvēlamies vienu no Trodosa dabas takām - maršruts ir apmēram 10 kilometru garš un ved apkārt kalnu grēdai, kuras centrs ir 1951 metru augstais Olimps, augstākā virsotne Kiprā. Taka iet gar pundurkociņiem un ērkšķiem apaugušu brūnganu klintsbluķu grēdas malu. No turienes paveras skats uz zemākām virsotnēm un ielejām. Pa ceļam var papildināt zināšanas botānikā un ģeoloģijā, jo gar takas malām izvietotas plāksnītes ar augu un iežu nosaukumiem. Viens no civilizāciju apliecinošajiem objektiem ceļā ir vecas hroma raktuves. Tajās gan ieiet aizliegts, un iegruvušās ieejas sienas daudz nemudina šo aizliegumu pārkāpt.
Pēc dažu stundu gājiena sasniedzam Olimpa pakāji. Virsotnē tikt nav iespējams, jo Olimps nav palicis bez sava dieva - tronī nosēdināts liels, apaļš militārais radars, kurš atgādina par Kipras stratēģisko nozīmi. Militārais objekts tomēr nav traucējis nedaudz zemāk ierīkot slēpošanas trasi, kura ir varbūt tikai nedaudz garāka par trasi Žagarkalnā un esot izmantojama dažas nedēļas gadā, kad Trodosā uzkrīt sniegs. Aptuveni četras stundas ilgušo gājienu noslēdzam ap saulrietu.
Nikosijā, sēžot pie vakariņu galda, cits pēc cita saņemam īsziņas no mājām - kādā Kipras kūrortā notikusi zemestrīce. Rakstām nomierinošas atbildes. Izrādās, zeme trīcējusi Aija Napas kūrortā, kur bijām iepriekšējā vakarā, taču nekādus postījumus nav nodarījusi.
NODEVAS AFRODĪTEI
Esam izmetuši loku gar Kipras ziemeļaustrumu piekrasti un pabijuši salas vidie-nē. Lai noslēgtu pilnu loku gar piekrasti, pēdējās divas ceļojuma dienas veltīsim Kipras dienvidrietumiem. Sēžamies īrētajā automašīnā un cauri Limasolai gar piekrasti dodamies uz Pafosu, kuru bieži uzskata par salas grieķu daļas iecienītāko kūrortu. Ceļā ir milzīgiem baltiem klintsbluķiem iezīmēts zemesrags, kuru dēvē par Afrodītes klintīm vai pat par Afrodītes dzimšanas vietu. Šajā salas pusē ir krietni vējaināks, arī viļņi jūrā lielāki, tādēļ šī puse ir piemērota kaitošanai un tamlīdzīgām izpriecām. Patlaban gan nevienu nemana.
Pafosā samaksājam nedaudz virs diviem latiem, lai apskatītu pilsētas arheoloģiskos dārgumus - labi saglabājušās Romas laika mozaīkas.
Jau vēlā pēcpusdienā dodamies uz Akamas pussalu - vienu no salas četriem zemesragiem, kas atrodas vistālāk uz rietumiem. Nonākam tur jau tumsā un, nedaudz piepūloties, atrodam kempingu milzīgu eikaliptu birzī, kas šķiet savāda gan smaržas dēļ, gan tāpēc, ka tik lieli koki Kiprā sastopami maz, kur nu vēl tik daudzi vienkopus.
Par nakšņošanu līdzpaņemtajā teltī samaksājam divas mārciņas par telts vietu plus 1,5 mārciņas par katru nakšņotāju. Nakšņot teltīs gan neesot aizliegts arī ārpus kempingiem, taču uz savas ādas to nepārbaudām.
Dodamies apskatīt pussalu, kuru šķērso vairākas dabas takas, kas teritorijā, kura nākotnē varētu pārtapt par dabas rezervātu, ir gandrīz vienīgā infrastruktūra. Arī šeit modē ir Afrodīte - sekojot norādēm, izvēlamies viņas vārdā nodēvētu taku, kas ved gar nelielu ūdenskritumu, kuru sauc par Afrodītes mazgāšanās vietu. Taka uzvijas augstu kalnā, no kurienes paveras skats uz nepieejamajiem krastiem - maziem līcīšiem ar dzidri zilu ūdeni un krāsainiem klintsbluķiem - zaļganiem, rūsganiem un koši baltiem. Tālumā dzirdami ganāmpulka zvārguļi, un klinšu spraugās, kur veikli pazūd ķirzakas, redzamas kazu pēdas.
Pēc vairāku stundu pastaigas atgriežamies sākuma punktā un dodamies atpakaļ uz Nikosiju. Pa ceļam satumst, bet ap 50 kilometru attālumā no galvaspilsētas īrētā automašīna atsakās klausīt. Saprotot, ka izkustēties saviem spēkiem nevarēsim, lūkojamies pēc palīdzības. Autonomā mūs lūdz vērsties pie palīdzības dienesta, kur mums apsola nosūtīt palīgus. Pēc kādas pusotras stundas piezvana un sūdzas, ka nevarot mūs atrast. Vēl pēc stundas, nesagaidījuši palīdzību, atkal zvanām dienestam - mums atbild, ka šoferis nav varējis mūs atrast un devies atpakaļ uz galvaspilsētu. Galu galā mūs aizvelk kāda garāmbraucoša palīdzības mašīna. Pilsētā esam ap pusdiviem naktī. Palīgs, nepaprasījis nekādu atlīdzību, dodas tālāk. Pēc brīža viņš atgriežas, lai atdotu neizdzertu kolas pudeli un vienu Kipras mārciņu, kas ir apmēram 1,20 latu - tā izkritusi man no kabatas.
GALVASPILSĒTA
Pirms lidojuma mājup klejojam pa Nikosijas vecpilsētu. Tās īpatnība ir vienkāršība un vietumis pat pamestība. Tikai uz galvenās vecpilsētas "tūristu ielas" atrodami pāris suvenīru veikalu. Pikantumu vecpilsētai piešķir tās galvenie iemītnieki - amatnieki, kas savās darbnīcās un darbnīciņās taisa krēslus, kurpes, pin paklājus, šuj matračus un darina citas reizēm pat nenosakāmas lietas.
Daudzas vecpilsētas ielas atduras pret buferzonu, aiz kuras sākas ANO apsargātā josla, tad turku teritorija. Apmeklējam milzīgu mošeju grieķu pusē, kur pirms došanās iekšā jānoauj kājas un jāuzvelk lieli pelēki talāri ar kapuci. Tad iegriežamies nesen atjaunotajā turku pirtī un ieturam pusdienas. Mūsu nesteidzīgo pilsētas apskati pārtrauc ziņa, ka čarterreiss pārcelts pusotras stundas ātrāk, nekā bija plānots. Nākas mazliet pasteigties, lai savāktu mantas un laikā izbrauktu uz lidostu. Pusceļā atceros, ka pēdējā kafejnīciņā atstāju fotoaparātu. Pēc nedēļas palicēji man to neskartu atgādā uz Rīgu. Ak, jā, suvenīri - mājās pārvedam vairākas saujas miniatūru jūraszvaigžņu, Kipras mandeles šokolādē, kazas sieru, svaigas vīģes un, protams, vīnu.