Man jau sanāca dažas saķeršanās - sāku klapēt pa mašīnu un kliegt, jo citādāk viņi nesaprot. Viņi ļoti daudz kliedz. Vai vajag, vai nē – pofig! Kliedz, kurš skaļāk! Viņi grūstās un spļaudās. Viņi nepārtraukti mēģina tevi apčakarēt. Ēdot ar irbulīšiem, viss krīt pāri bļodiņas malām. Bet tas nekas, jo trīs ķīnieši stāv pie galda un skatās, kā tu ēd, ielej tev tēju, papildina zupu un nūdeles. Viņi nerunā angliski. Ja runā, tad ļoti nesaprotami un maz,” neilgu laiku pēc ierašanās Šanhajā raksta Maija.
“Kad pārvācāmies, meklējām kartona kastes. Kāda sieviete parādīja, kur tās atrast, un saka:”Maksājiet!” Par kastēm, kuras atrodas mūsu pašu mājas pagalmā un nemaz nepieder viņai! Naudu ķīnieši paprasīs par jebko,” atceras Didzis. “Sākumā sanāk daudz apdedzināties, bet vēlāk piešaujies un saproti, kas ir kas,” viņš piebilst.
Viss rietumnieciskais Šanhajā ir cieņā. “Amerikāņi viņiem pat tulkojas kā “laimīgie cilvēki”! Vēl ir ļoti attīstīts rasisms, ja to tā var nosaukt. Tu esi smuks, tu nesmuks! Smukajiem šeit vieglāk dzīvot. Tev daudz ko dod par brīvu, ucinās. Ja esi nesmuks, paej malā!” sašutumā iedegas Maija.
Par jauno mākslinieku piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem tālajā Šanhajā lasi jaunajā nedēļas žurnālā SestDiena!