Meitai ir 8 gadi, bet neklausa un runā pretī jau no mazotnes apmēram 4-5gadu vecuma. Pat nevaru iemācīt, ka katru dienu muti un rokas vajag mazgāt un pašai pārģērbties un saģērbties un arī aiz sevis mantas sakārtot. Kā saka, visu laiku mājā nekārtība.
Un arī ļoti greizsirdīga, ka nevaru pat pa mobilo normāli runāt ar kādu cilvēku, vienmēr pārtrauc sarunu jeb atrod kādu vajadzību, ko darīt tieši šajā laikā, kad es ar kādu runāju. Vienmēr esmu teikusi viņai, nedari otram to, kas Tev pašam nepatīk. Mācībās ir labiniece, bet bieži vien no skolas pārrodas mājās saīgusi dusmīga, ka man šķiet, ka tūlīt kā spridzeklis sprāgs no dusmām. Esmu skolā jautājusi skolotājām – priekšzīmīga meitene, nekādu problēmu un labi mācās. Bet mājās pilnīgi kašķīgs bērns. Lūdzu iesakiet, kā man rīkoties un izturēties, lai nebūtu strīdu. Citādi šie pastāvīgie strīdi ir kā ieradums mājās," savā stāstā dalās kāda portālā mammamuntetiem.lv reģistrētā mamma.
Atbild mākslas terapeite Rita Garnaka:
"Bērnu personības attīstības viens no nozīmīgākajiem posmiem saistīts ar sava viedokļa nostiprināšanos, kas no malas brīžiem var izskatīties kā nepaklausība, runāšana pretī. Tanī pat laikā, situācijai, kuru Jūs minat, var būt arī citi iemesli. Kā Jūs pati rakstāt, esat vientuļā māte. Šķiršanās, vecāku strīdi un nesaprašanās ir ļoti spēcīgs, emocionāls pārdzīvojums jebkuram bērnam. Tas var izraisīt gan dusmas, gan bezpalīdzības, vientulības un atstumtības sajūtu un vēlmi pievērst sev uzmanību jebkādiem līdzekļiem.
Ir svarīgi uzklausīt bērnu, viņa domas, emocija, ikdienas pārdzīvojumus un darīt zināmu arī to, kā pati jūtaties: „Kad tu dari tā... (ignorē mani, nedzirdi, ko es tev saku vai tml.) es par to jūtos tā... (to kā jūtaties – bezspēcīga, neredzama vai tml.), tādēļ es būtu ļoti priecīga, ja tu man palīdzētu un... (saliktu savas drēbes skapī vai tml.).
ūsu rīkojumiem jābūt bērnam saprotamiem, skaidriem, precīzi formulētiem, sadalītiem pa maziem darbiņiem, kas bērnam būs vieglāk saprotami, nebiedēs darba apjoms un radīsies sajūta, ka ir daudz izdarīts. Ir labi izskaidrot, kādēļ jūs vēlaties un sagaidāt no viņas tieši to, ko lūdzat.
Liela nozīme ir balss tonim – jo tas būs asāks, skarbāks, jo lielāku sarūgtinājumu, aizvainojumu un atstumtības sajūtu tas var izraisīt bērnā, radot dusmas, kas pēcāk var izpausties kā spītība, ignorēšana, emociju eksplodēšana „visnepiemērotākajos brīžos”, atsvešināšanās un neuzticēšanās vecāku radītajam piemēram.
Jūs minat, ka Jūsu meita ir ļoti greizsirdīga un neļauj Jums runāt pa mobilo tālruni vai ar kādu cilvēku. Iespējams, viņai pietrūkst Jūsu uzmanības un mīlestības apliecinājumu ikdienā. Ļoti vēlams biežāk uzslavēt savu meitu – par to, ka nomazgājusi rokas, pārģērbusies, netraucē Jūsu sarunai ar citiem, paklausa Jūsu lūgumam kaut ko izdarīt. Protams, jāslavē ir nevis pats bērns, bet viņa paveiktais. Var ieviest kādu jūsu abu kopīgu aktivitāti, kas ar laiku var kļūt par ģimenes rituālu – piemēram, kopīga logu mazgāšana un pēc tam kopīga kādas spēles spēlēšana."