Mājas apvienošana
"Pa gabaliņam vien remontējām un uzlabojām," Iveta atceras laiku, kad pirms 10 gadiem ģimene namu saņēma mantojumā no vīra radiem. Plašā māja bija sadalīta četros dzīvokļos. "Uz šejieni atnācām pavasarī, maijā, pagalms bija sadalīts četros gabaliņos - katrā ziedēja puķes un ceriņi. Tas bija liels kontrasts pēc mūsu divistabu Zolitūdes dzīvokļa!"
Pa šo laiku mājas dalījums nojaukts, atgūta sākotnējā vienotība. Savulaik lielo logu kāpnēs greznojusi Vitenberga vitrāža, kas kara laikā bez pēdām pazudusi. "Mēs vēlētos izgatavot tās kopiju. Varbūt utopiski?!" saka Iveta.
Vispirms Feldmaņu ģimene iekārtojās mājas otrajā stāvā. Arī tagad te kopā tiek pavadīts daudz laika. Plauktos vietumis krāsainas sveces, fotogrāfijas no deju šoviem. "Reizēm uznāk vēlme atcerēties kādu no šiem mirkļiem," Iveta skaidro. Viņa pat digitālo foto ērā labprāt mājās glabā rokās turamas bildes. Šeit pat, viesistabā, mājnieki vēro, kā mamma kopā ar Valteru Krauzi vada šovu Dejo ar zvaigzni. Tepat stūrītī rozā galdiņš un krēsliņš - Ivetas meitiņas īpašums. "Sākumā gribējām likt bērnistabā, bet tad sapratām - nevar bērnu atstumt vienu pašu, viņai jābūt kopā ar mums," nosmej namamāte.
Bez liekām mantām
Lai gan Ivetai tīk no ceļojumiem atvest dažādus nieciņus, tomēr no nevajadzīgām mantām viņa atbrīvojas bez minstināšanās: "Man nav raksturīgi pieķerties lietām, viss ir zūdīgs... Ja jāstaigā ar kādu lietu, nezinot, kur to nozūmēt, tad labāk to vienkārši izmest laukā!" Viņa uzskata, ka mājīgums neslēpjas mantās: "Mājas sajūta ir iekšēja - par manu kļūst tā vieta, kuru esmu piemērojusi savām vajadzībām."
Iveta smej, ka viņai patīk aizņemt mazu vietu plašā telpā. Tāpēc arī mājā nav nedz antresolu, nedz lielu mēbeļu. Turklāt dzīvojamā istabā nekad nav bijis biezo aizkaru: "Te var redzēt priedes, dabu... Būtu muļķīgi no tās norobežoties."
Šur tur manāmi mīļi nieciņi. Dzīvojamās istabas balto stāvlampu Iveta pati aplīmējusi ar gliemežvākiem un jūraszvaigznēm. "Tā tapa, kad gaidīju mazo meitiņu - man bija uznācis radošais posms, kad veidoju kolāžas, izgriezu no avīzēm fotogrāfijas, darīju jokainas lietas," viņa nosmej.
Uzdrošināšanās istaba
Pirmā stāva viesistabā pie sarkanās sienas vēl viena piemiņa no meitas gaidīšanas laika - ierāmēta kolāža: "Pirms aptuveni septiņiem gadiem cītīgi šķirstīju interjera žurnālus, gribēju šeit kaut ko traku." Kad izvēlējusies sarkano krāsu, vairākas reizes nesusi to pārbaudīt dienasgaismā, lai pārliecinātos, vai nebūs par spilgtu. Taču, kad strādnieki sienas jau nokrāsojuši, sākumā bijis šoks: "Kā lai tik spilgtās krāsās izdzīvo? Traks var palikt! Taču tad apsēdos, padomāju un sapratu, ka šis sarkanais tonis netracina, bet ir aktīvs. Pie tā jāpierod." Te parasti noris viesu uzņemšana un pasēdēšana pie kamīna.
Uz kamīna malas sarindoti dažādi ceļojumu suvenīri - koka zilonīti Iveta pirms 20 gadiem atvedusi no Indijas. Pie sienas ierāmēts no Ņujorkas atceļojis plakāts ar dinozaura skeletu, bet no Ēģiptes - papiruss.
Tepat blakus nelielā telpā pirms klīnikas izveides bijis Ivetas vīra darba kabinets. "Tagad tas nonācis manā apsaimniekošanā, re, vēl viena piemiņa no Dejo ar zvaigzni - puķu groziņš! Nekādā ziņā nemēģinu taisīt ko līdzīgu šova slavas zālei, tomēr man šīs lietas ir mīļas," dzirkstoši smaida Iveta.