Skrienat tikai garās distances?
Kādreiz skolas laikā skrēju īsākas distances. Biju pusprofesionālis, bet to, iespējams, neviens vairs neatceras. Arī arhitekta profesija, manuprāt, ļoti saistīta ar īsāku un garāku skriešanu. Jo arhitekts, lai nonāktu pie jēgas, ka viņš ir arhitekts, ir spiests ārkārtīgi ilgi rosīties savā lauciņā. Ne velti pasaulē pieņemts uzskatīt, ka arhitekts ir jaunais speciālists līdz 40 gadiem. Tagad tas termiņš pagarināts pat līdz 44 gadiem. Tas liecina par profesijas ilgu skrējienu. Ir nepieciešama koncentrēšanās, varēšana un mācēšana nenogurt ceļā. Tāpēc ilgākai skriešanai ir daudzas paralēles ar arhitekta darbu. Nedomāju, ka vienmēr tam jābūt maratonam, jo aizprojektēties līdz 75 gadiem droši vien ir vēl grūtāk nekā noskriet 40 kilometru. Droši vien, ka abās lietās ir līdzīgas iezīmes, jo nepieciešama pacietība un spēja runāt ar sevi.
Nepārtraukta saruna ar sevi?
Shēma skriešanā un dzīvē ir ārkārtīgi līdzīga. Visgrūtākais, protams, ir sākums, kad vajag sākt skriet un kad traki negribas. Sevi mēģinu stimulēt ar domu, ka tad, kad būšu to izdarījis, man būs tik labi, būšu tik priecīgs un fantastiski laimīgs. Tā sevi piespiežu. It kā lēnā garā sāku ņemties un sev saku, ka to nedarīšu ātri. Ātri neskriešu, ātri nezīmēšu. Saku sev, cik man tas ļoti patīk, kaut gan zemapziņā zinu, ka nepatīk. Un normālam cilvēkam nevar patikt nekas tamlīdzīgs. Bet pamazām sāku pierast un ieiet ritmā. Pazūd ikdienas problēmas. Skrienot vai zīmējot esmu citā pasaulē, varu ar visiem izstrīdēties, izlamāties, varu beidzot pateikt savai ģimenei, ko par viņiem domāju. Protams, intonācijas diskusijās ir mainīgas. Sākumā visiem visu pasaku, tad kļūstu labāks, diskusijas otrajā pusē jau esmu samierinājies un man atkal ir daudz labu draugu, laba ģimene, un dzīve ir ārkārtīgi skaista.
Kā piespiežat sevi skriet?
Lai ķermeni apmānītu, es iedomājos, ka skrienu lejā no kalna, tas palīdz atslābināties, organisms vieglāk uztver slodzi. Vai arī sāku prātot, ka braucu ar riteni, kas ir vienkāršāk. Jau vairākus gadus mēģinu nodarboties ar vindsērfingu un tad paralēli skrējienam iedomājos, ka braucu ar vēja dēli. Viegls vējiņš, mazs vilnītis, un es atlaidies braucu. Tas ārkārtīgi nomierina un relaksē ķermeni. Organisms sāk ticēt, ka nevis skrienu, bet daru ko citu, un kļūst mierīgs. Skaistākais posms ir, kad skrējiens nāk uz beigām, kad atlikusi kāda pusstunda vai 20 minūšu. Tas ir kā finiša sākums. Es sāku iztēloties, ka esmu izdarījis ko milzīgu, ka piedalos olimpiskajās spēlēs. Cilvēki skatās pa televizoru, kā es ar pēdējiem spēkiem ieskrienu stadionā. Man asaras acīs, bet tomēr noskrienu un esmu uzvarējis. Lepnums pašam par sevi. Kad esi finišējis, tad esi nodzīvojis ārkārtīgi daudzus posmus savā dzīvē. Esi ticis galā ar problēmām, atpūties, izrunājies, piedalījies lielās sacensībās, kurās uzvarējis - pārvarējis sevi, nevizualizēju, ka atskrienu pirmais, bet es pieļauju, ka finišēt varētu gan. Tas, kāpēc es to daru, ir vairāk galvai, ne kājām.
Ar hronometru skrienat?
Maratonu jau neskrien katru dienu, ikdienā treniņi ir īsāki. Es neesmu profesionālis un man nav mērķa par tādu kļūt. Domāju, ka man pietiek, ja trīs reizes nedēļā paskrienu, tad distances ir 15 vai 20 kilometru. Ja sanāk, paralēli aizeju uz trenažieru zāli pabraukāties ar kādu velotrenažieri vai vienkārši pacilāt svarus. Man nav mērķis sasniegt lielākus, augstākus rezultātus, tas vairāk ir izdzīvošanas jautājums. Galvas izdzīvošanas, jo vajag atslēgties. Ja skrienu, tad skaidri zinu, cik ātri, un hronometrs nav nepieciešams, jo jūtu, ka esmu ātrāks vai lēnāks. Reiz gribētu noskriet Bostonas maratonu. Lai to noskrietu, jāizpilda Bostonas maratona kvalifikācija - trīs stundas 10 minūtes. Vai izdosies? Pēc gada varētu būt tam gatavs. Tas pagaidām ir hobijs, trīs stundas 10 minūtes ir robeža. Ja grib ātrāk, tad jāizlemj - sarkano vīnu vai maratonu.
Kā to saprast?
Man vienmēr ir bijusi iekšēja diskusija, kas manam dzīvesveidam ir veselīgāks - vakaros iedzert sarkanvīnu vai iet skriet. Es ik pa brīdim mainu šīs nodarbes vietām. Man nešķiet, ka viena vai otra nodarbe ir veselīgāka vai neveselīgāka. Ja katru lietu dara ar mēru, tad mūsdienu pasaulē cilvēkam svarīgāk ir izdzīvot un nesajukt prātā. Nesajukšanas prātā paveidu ir daudz. Nav svarīgi, vai braucu ar vēja dēli vai ar riteni vai samērīgi dzeru sarkanvīnu, baltvīnu. Man šķiet, ka tas ir pareizi. Nevajag sevi mocīt ar kaut kādām salasītām lietām, kas būtu labi. Skriešanā jaukākais ir, ka tā izstrādā prieka benzīnu. Ja ilgāku laiku neesmu skrējis, man kaut kā pietrūkst. Atkarība eksistē. Sāku skriet pirms 35 gadiem. Mazāk vai vairāk esmu centies pie skriešanas turēties visu mūžu. Droši vien bez tās man būtu grūti.
Kas vēl der optimismam?
Cenšos divas reizes dienā pasmaidīt. Pirmo reizi mēģinu sevi
piespiest pasmaidīt pamostoties. Ir cilvēki, kuri netic, ka tā var
sevi pozitīvi ietekmēt. Tad to vajag uztvert par sejas fizkultūru -
vaigu tonizēšanu. Otrreiz smaidu tad, kad aizejam gulēt, ka viss ir
labi beidzies. Šīs divas lietas nomierina. Ja dienā izdodas vēl
kādu reizi pasmaidīt, tad tas ir superīgi, dzīvei bonuss.