Uz Skrīveru novada Miemām Dana ar vīru Ludvigu, sagaidījuši savu pirmdzimto Ludvigu jaunāko, no Ogres pārcēlās pirms 14 gadiem, tad arī aizsākās ģimenes četrkājaino pulciņa stāsts. Tagad suņu ir trīs – Tibetas mastifs Rokijs, mazais vācu špics Modžo un viņa meita Buča –, divi kaķi – Siāmas kaķenīte Lote un bezšķirnes runcis Simba – un pundurtrusis Za. Kūtiņā vēl pārziemo vistas un tītari. Par viņiem atbildību uzņemas arī Bērziņu trīs dēli – Ludvigs, Hugo un, pagaidām vēl nosacīti, trīs gadus jaunais Fricis, kurš nav mācējis izrunāt vārdiņu ''zaķis'', tāpēc garausim pielipis Friča lakoniskais Za.
Divi rudie un labsirdīgs viesulis
Visi trīs rējēji Miemu sētā mūs sagaida cits par citu skaļāk, Modžo ar Elizabetes apkakli un apsaitētu ķepu. Dana pieļauj, ka tās varētu būt ietekmes sfēru dalīšanas sekas starp Rokiju un Modžo, bet droša nav – acīmredzot drāma risinājusies, kad saimnieku nav bijis mājās. Taču īstā gaisotnes uzkurinātāja esot Buča – kā jau meitenēm pieklājas, viņa sataisa jezgu, tad paiet maliņā, lai suņu vīri tālāk padara darbu... Modžo pašlaik ir vecākais četrkājainais, savulaik, kad viņš bijis ciltstēvs kucēnu metienam, Dana tikusi pie alimentu kucēna, domājusi, ka realizēs tālāk, bet pieticis Buču atnest mājās, kad bērni sākuši protestēt: ''Nē, mammu, šis ir vissmukākais kucēns, paturēsim!'' Dana: ''Modžo vīrs man vārdadienā uzdāvināja. Jau sen gribēju sev tieši špicu – tik feins! Reiz Lieldienās aizbraucām uz Ķīpsalas mājdzīvnieku izstādi. Ludvigs bija pamanījis špicu metienu, bet noklusējis, pa kluso vienojies ar audzētāju. Man vārdadiena 8. aprīlī – ir jau vēls vakars, bet vīrs nebrauc mājās... Nu gan... Tad es iešu gulēt. Pat iemigu! Miegā jūtu – kaut kas mīcās pa galvu, atveru acis, nevaru saprast, kas tas par dzīvnieku,'' smej Dana un neslēpj, cik forša dāvana tā bijusi.
Špicu suņu puikas un meitenes pēc rakstura atšķiras gan. Buča ir pielīdēja, vienmēr grib bučoties, turklāt ēdelīga – kā jau sievietēm, figūrai jāseko līdzi. Modžo ir nosvērts, bet tagad uz vecumu – arī ietiepīgs.
Taujāta par attiecībām ar bērniem, Dana stāsta, ka reiz viņa organizējusi mājās nometni draugu bērniem. ''Laikam toreiz bērni suņus sabojāja ar ''mīcīšanu'', tagad Modžo un Buča no svešiem bērniem izvairās.''
Bet vēl pirms Modžo Bērziņiem bija vācu aitu suns Gero. Diemžēl pēc ērces koduma suns aizgāja citos medību laukos. Tad gan Dana ar Ludvigu nav varējuši vienoties, kāds būs nākamais sargs, spītējuši viens otram. Mājas saimniece gribējusi itāļu korsosuni, saimniekam svarīgi bijis, lai suns ir masīvs. ''Uz ielas bieži esmu redzējis smalkas kaulu uzbūves vācu aitu suņus, man īsti nepatīk. Kad Danai parādīju tibetieti, viņai iepatikās. Mums gribējās, lai mājas sargs ir iespaidīgs, bet labsirdīgs,'' atzīst Ludvigs. Taču ne katru svešinieku Rokijs labprāt laiž sētā. Gadās situācijas, kad karstā vasaras dienā suns kaut kur sētā paslēpies snauž un iznirst vien tad, kad ciemiņš jau pagalmā. Tas neesot omulīgi, atzīst Dana.
''Ar Rokiju gājām suņu skolā, kinologs uzreiz teica – viegli nebūs, tibetiešiem savs domu gājiens. Pats grūtākais bija iemācīt komandu ''guli!'', Rokijam tas bija pazemojoši. Bet, kad iemācījās, tā kļuva par mīļāko komandu. Sunim bija jāguļ uz laiku, man aptuveni trīs minūšu laikā no suņa palēnām atkāpjoties. Noteiktais laiks pagāja, bet suni vairs nevarēja dabūt augšā – šis iesnaudies, pagulēšot ilgāk,'' piedzīvojumus stāsta Ludvigs vecākais. ''Viņš ir slinks, lieki savu enerģiju netērē,'' piebilst Dana.
Viņas vīrs papildina: ''Citkārt atbraucu mājās, suns guļ uz terases, nemaz negrasās skriet pretī sagaidīt. No otras puses forši – ja rokās ir lielie iepirkumu maisiņi, neviens nelec virsū, nebaksta maisos ar degunu.''
Toties, kad 55 kilogramus smagais mastifs ieskrienas rotaļām ar saimnieku, ir sajūta, ka pāri pagalmam – vējam pūšot suņa skaustā un purinot viņa melnās, mežonīgā krēpes – traucas smerčs. Zeme dun. ''Un lec viņš kā āzītis, ceļot savu iespaidīgo ķermeņa masu uz augšu. Šķiet, tūliņ nonesīs mani no kājām,'' tā Dana. ''Mēs riktīgi dauzāmies, viņš lec, es viņu gaisā mēģinu noķert. Riktīgi laužamies,'' tā savukārt Ludvigs.
Divi kaķi un cimdiņi
Dana mūs cienā ar kūku un kafiju, kad no slēptuves iznāk siāmiete Lote. Gracioza būtne ar fascinējuši zilām acīm, kura ļaujas svešinieka glāstam, arī ēdot no bļodiņas, un fotogrāfam pozē kā profesionāle. Toties runcis Simba esot traks pretstats – ne samīļot, ne paglaudīt, uzreiz pamanās gan iekost, gan nagus laist lietā. Nakti pavadījis ārā, pagaidām vēl mājas slēptuvēs nav atrodams.
Dana nāk no Pļaviņu novada Aiviekstes. Meitenes sešu gadu vecumā ģimene pārvākusies pie vecmāmiņas uz Pļaviņām, tur bijuši tītari, trakais gailis, no kā jābaidās, govis, kuras jāved ganos un jāslauc. ''Arī kaķi bija, neviens viņus nesterilizēja. Atceros stāstus par kaķēnu jūrskolām, kad bērnībā arī ticējām, ka no šiem kaķēniem sanāks jūrnieki... Par laimi, mūsdienās attieksme mainījusies. Mums arī kūtī ir vistas, glabājas graudi – parādās grauzēji, tāpēc lauku saimniecībā bez kaķiem nevar. Mūsu iepriekšējais runcis reiz bija noķēris caunu! Atnesa medījumu parādīt. Bet viņš augumā bija milzīgs,'' stāsta Dana un piebilst, ''laikam tieši šī iepriekšējā lauku dzīves pieredze ļāva mums pieņemt lēmumu pārnākt dzīvot uz šejieni, kur sākumā viss bija aizaudzis, nebija ne kanalizācijas, ne ūdens. Ja mēs būtu bijuši pilsētnieki, diez vai.''
Dana skolojusies par mājsaimnieci ar tūrisma ievirzi, pēc tam apguvusi kosmētiķes profesiju. Vietnē Facebook viņa izveidojusi savu lapu BIZE, kur publicē savus rokdarbus ar dzīvnieku portretiem. ''Fricis bija tikko pieteicies, kad sapratu, ka skaistumkopšanas nozarē atgriezties vairs negribu. Sāku taisīt bizes vainadziņus ar ornamentiem, līdz internetā ieraudzīju cimdiņus ar špiciem. Man špici ir vismīļākie – gribu tādus! Krievijā atradu meistaru, kas šos cimdus izgatavo, pasūtīju, bet, kad saņēmu, sapratu, ka pati tādus gribētu taisīt,'' atceras Dana. Viņa apguvusi sausās filcēšanas tehniku, un tagad top cimdi, brošas, piekariņi, portreti rāmīšos ar dažādu suņu šķirņu un zvēriņu dekoriem: ''Pēc četriem gadiem ir rezultāts – tāds, kas pašai patīk un klientiem. Pasūtījumi aizceļojuši arī uz Kanādu, Īriju, Angliju.''
Visi gultā
Bērziņu ģimenē visi dzīvnieki sadalīti. Ludvigam vecākajam – Rokijs, Dana ir špicu pavēlniece. Fricim ir trusītis Za. Hugo ir Lotes saimnieks –siāmieti saņēmis dzimšanas dienā, lepns vedis ''dāvanu'' mājās. Fricis nerausta Za aiz ausīm, zina, ka pāri darīt nedrīkst, un Za nesēž tikai būrī, piedalās bērnu veidoto labirintu spēlēs. Lai gan dzīvnieku speciālisti bieži vien brīdina, lai bērniem jubilejās nedāvina mājdzīvniekus, jo dzīvā ''rotaļlieta'' var ātri apnikt, Danai ir lieliska pieredze:
''Visi bērni par dzīvniekiem uzņemas atbildību, nav mudināmi pabarot vistas, iztīrīt būrus, bļodiņās nomainīt ūdeni. Nekad nav bijušas problēmas.''
Kuplajā ģimenē visi ir saraduši, pat Lote, kurai ļoti patīk bērni, bet īsti nepatīk Simba, prot respektēt. ''Kad Lote nāk gulēt pie mums – patiesībā viņi visi naktī salien gultā, katram iedalīta vieta. Modžo guļ gultas vienā pusē, Buča otrā, Lote parasti mēģina ielīst man virsū, tuvāk pie galvas, bet Simba kājgalī. Mums liela gulta, vīram pietiek vietas,'' Dana smej par repliku, vai vīra vieta tad varētu būt uz kušetītes ar Rokiju, un turpina, ''bet tiklīdz kāds gulētājs sakustas, pamaina pozu, pārējie rūc un neapmierināti knosās. Viens sargā kājas, otrs galvu, citreiz šķiet, ka nu ies vaļā jandāliņš un visi jāizmet laukā. Tā ir bijis. Tad kāds ir palicis virtuvē un, naktī pēkšņi atjēdzies, skrāpējas pie durvīm. Jāceļas augšā, jāielaiž iekšā.'' Rokijs viens pats ārpusē sargā māju. Būdu viņš neizmanto, guļ, kur vien augstāka vieta, kaut uz grants kaudzes. Pagalma karalis, kā saka saimniece. Pirmajā Rokija Jaungada naktī bažījušies, kā suns reaģēs uz salūtu, tāpēc ielaiduši mājā.
Kamēr pusnaktī svinējuši gadu miju, suns pazudis – nav. Izrādās, Rokijs bija ielīdis saimnieku lielajā gultā un rāmi snauda.