Svarīgi zināt, ka suņi cilvēku vērtē gan pēc auguma, gan pēc tā, kā mēs kustamies, arī pēc balss, cik esam droši, cik pašpārliecināti, pēc tā, kāds mums ir sociālais stāvoklis ģimenē, draugu pulkā, sabiedrībā. Piemēram, vai konkrēts cilvēks ir tas, kurš komandē citus, vai tieši otrādi – citi cilvēki komandē viņu. Esmu novērojusi, ka suņi ģimenē paklausa pieaugušu cilvēku prasībām un dažkārt ignorē bērnu dotās komandas. Dzīvnieks pareizi vērtē, ka ne sava fiziskā auguma, ne arī sociālā stāvokļa dēļ bērns nevar suni komandēt un kontrolēt, un sunim ir taisnība. Vidēja vai liela auguma suns ir ātrāks, stiprāks un veiklāks par mazu bērnu. Suns pareizi novērtē, ka bērns viņu faktiski nevar piespiest darīt to, ko suns negrib.
Esmu redzējusi, ka suņi un kucēni labprāt pakļaujas, kad viņus pietur vai kontrolē pieauguši cilvēki, bet aktīvi visiem spēkiem pretojas, kad to pašu mēģina darīt mazs bērns. Secinājums viens – suns neciena mazu bērnu kā saimnieku, kā noteicēju tādā pašā mērā, kā mīļdzīvnieks ciena pieaugušu cilvēku.
No manis novērotā – tieši bērnu uzvedība veicina suņa agresivitāti. Labi pazīstama aina – bērni kliedz, spiedz, skrien, vicina rokas un kājas, bērnu bariņš kopā daudzās, cīkstas, trenkā viens otru, pat kaujas utt. Sunim kļūst ļoti vilinoši skriet bērnam pakaļ, ķert zobos bērna drēbes, kāju, roku utt.
Ja atvasei nav izskaidrots, viņa bieži traucē suni nevietā un nelaikā, piemēram, uzbāžas ar savu uzmanību, kad suns grib mieru, sēžas virsū gulošam sunim, baksta dzīvnieku, iet klāt, kad suns ēd vai grauž našķi utt. Bērniem patīk eksperimentēt, izzināt, kā tas ir, kad otram sāp. Vecāku pienākums ir suni no šādas jezgas pasargāt. Vienalga, cik labsirdīgs ir suns, pašaizsardzības tieksmi viņam neviens nav atcēlis. Arī vislabsirdīgākais suns neļaus sev acī bakstīt ar pildspalvu utt.
Suns (un arī neviens cits dzīvnieks) nav rotaļlieta bērniem! Pretēji tam, kas varbūt noskatīts filmās par Lesiju, sunim nedrīkst uzticēt arī aukles pienākumus.
Risinājums ir tikai viens – bērnus nekad neatstāj vienus bez uzraudzības kopā ar suni. Bērnu potenciālo kļūdu skaits ir milzīgs, to ir miljoniem. Lai atvases vienmēr būtu drošībā, nepārvērtējami svarīga pieaugušo uzraudzība un kontrole katru mirkli, kad bērns ir kopā ar suni. Un vēl – nekad neatstāt bērnu ar suni mājās, kad tur nav vecāku vai cita atbildīga pieaugušā.
Cilvēki man bieži jautā arī, kā sagatavot suni maza bērna ienākšanai ģimenē.
Atbildu – kastrēt, apmācīt, socializēt, iemācīt sunim daļu no diennakts mierīgi un klusi uzturēties sētiņā vai vienā istabā utt. Respektīvi, māciet sunim, ka ir normāli daļu no ikdienas šad un tad pabūt vienam pašam.
Ja iespējams, iepazīstiniet suni ar citiem bērniem. Taču, ja suns baidās un negrib, nespiediet. Svarīga ir pietiekoša fiziskā slodze, jo labs suns ir noguris suns.
Būtiski ir mācīt sunim būt patstāvīgam, apgūt komandas "vietā!" un "guli!". Neļaujiet sunim spraukties pa vidu, kad jūs apkampjaties, sēžat uz dīvāna, izrādāt uzmanību citiem.
Ģimenei bez pieredzes suņu turēšanā un apmācībā, it īpaši, ja saimē ir mazi bērni, ļoti rūpīgi jāizvēlas suņa šķirne. Dzīvniekam jābūt vidēja vai neliela auguma, mierīgam, draudzīgam, pakļāvīgam. Turieties tālāk no liela auguma sargsuņiem, dienesta suņiem, utt.
pa