Nākamā gada pavasarī ar a/s LNK Industries atbalstu Rīgā, t/c Spice apkaimē, iecerēts atvērt jaunu Kaķu māju, kur vienā ēkā būs apvienota patversme un veterinārā klīnika. Šo ideju sadarbībā ar LNK Industries pašlaik realizē biedrība Kaķu palīdzības centrs Remi un tās vadītāja, dzīvnieku glābēja Ksenija Jakovļeva. Viņa šajā jomā darbojas jau trīs gadus, savulaik nomainot apmaksātu darbu loģistikas nozarē pret misijas darbu palīdzēt uz ielas nonākušiem murrātājiem. Pagaidām aptuveni 30 četrkājainos bezpajumtniekus viņa un viņas brīvprātīgie palīgi aprūpē kaķu pagaidu mājā Iļģuciemā.
Plašākas iespējas
Ksenija Jakovļeva stāsta par projektu: "Tā būs kaķu patversme ar aptuveni 30 vietām, mēs biedrībā ikdienā darbojamies tieši ar kaķiem. Patversmē būs arī klīnika ar kvalificētu personālu, lai palīdzētu ne tikai patversmē dzīvojošajiem kaķiem, bet arī ārpus tās. Mūsu ideja ir sniegt veterināros pakalpojumus maznodrošinātām personām, pensionāriem, jo, kā zināms, veterinārmedicīnas pakalpojumi ir ļoti dārgi un tiem netiek piemērotas atlaides kā humānajā medicīnā. Mēs bieži sastopamies ar situācijām, kad senioram pensija ir ļoti maza, kaķenīte ir šī cilvēka vienīgā sirds mīlestība, bet naudiņas ārstniecībai nav – par to cilvēku nedrīkst nosodīt. Vai seniors tāpēc ir slikts cilvēks, ka nevar nodrošināt mājas mīlulim pilnvērtīgu aprūpi?"
Līdz šim tamlīdzīgas situācijas arī finansiāli risināt maznodrošinātajiem palīdzējusi biedrība Remi ar saviem sadarbības partneriem veterinārmedicīnā. Palīdzības centram ir arī sava lapa platformā Facebook, un tā ir vienīgā platforma ziedojumu iegūšanai, tajā tiek regulāri publicēti gan palīdzības saucieni, gan sludinājumi par kaķiem, kuriem Remi meitenes meklē mājas. Caur Facebook arī izveidojās sadarbības kontakti starp LNK pārstāvjiem un Kaķu palīdzības centru Remi, kas solās nākotnē veiksmīgi realizēties.
Turklāt Ksenijai ir vēl kāda iecere, ko viņa cer realizēt vienlīdz ar jauno projektu, tas ir, izveidot Kitty Box uz ielas traumas guvušajiem kaķiem. Tie būs nelieli, aprīkoti ar regulējamu apsildi boksiņi, kas izvietoti, visticamāk, veterināro klīniku teritorijās, ar kurām izdosies vienoties par sadarbību. Projekta ideja ir atbalstāma arī tā iemesla dēļ, ka cilvēkiem, kuri uz ielas atraduši traumētu kaķīti, vairs nebūs izmisīgi jāmeklē kontakti, kam šādos gadījumos zvanīt, kur meklēt palīdzību, bet tikai jānogādā cietušais līdz boksam – drošā, siltā pajumtē –, un pēc tam par četrkājaino parūpēsies mediķi. Mājiņu izveide uzticēta uzņēmumam Low Tech, vēl tiek risināti tehniski jautājumi par boksiņos nepieciešamo aprīkojumu, bet Rīgā iecerēts ierīkot trīs četras tādas novietnes, iespējams, pa kādai arī reģionos.
Sirds pieder kaķiem
Taujājot par Ksenijas kā dzīvnieku glābējas ikdienu, viņa savu stāstu sāk ar bērnu dienām tepat Rīgā, Ziepniekkalnā, kur jau kopš mazotnes pie mājas blakus esošajā šķūnītī stiepusi mazus bezpajumtnieciņus un rūpējusies par tiem. "Man šķiet, ka toreiz, kad biju maza un rūpējos par dzīvniekiem, tie tik ļoti neslimoja kā tagad. Pašreiz ļoti daudz kaķu pie mums nonāk ar nieru mazspēju, onkoloģiskām saslimšanām, dažādiem vīrusiem... Man pašai bērnībā pirmais mājdzīvnieks bija kaimiņienes kaķēns. Kā jau tas notiek, kamēr kaķēns mazs, viss ir forši, bet kad kaķis paaugās, saimniece sāka to sist, izmest uz ielas. Un reiz es to kaķi vienkārši paņēmu sev." Šis kaķis, vārdā Soņa, joprojām dzīvo pie Ksenijas.
Agrā jaunībā pēc skolas beigšanas ar dzīvniekiem Ksenija savu profesiju nesaistīja, tuvāka esot bijusi finanšu joma. Kādu laiku viņa strādājusi tirdzniecības loģistikas nozarē, līdz sapratusi, ka profesionālā darba ikdienu apvienot ar pilnvērtīgu glābējas darbu kļūst pārlieku sarežģīti: "Dzīvnieku ir ļoti daudz, kaut vai salīdzinot ar pagājušo gadu. Visu šo palīdzības sniegšanas procesu sniegt ir visai sarežģīti. Man gan ir vairāk nekā desmit brīvprātīgo palīgu, viņas ir dažādu vecumu un profesiju pārstāves – arī valsts pārvaldē un finanšu nozarē strādājošas, uzņēmumu vadītājas, programmētājas. Es pati to vairs nevarēju apvienot – darba laikā cilvēki zvana, raksta, kādam steidzami jāpalīdz."
Ksenija teic – viņa esot īsts kaķu cilvēks. Ar suņiem tik ciešs kontakts un saprašanās dzīves gaitā nav veidojusies. Ksenija atceras, ka reiz ar kolēģēm glābušas kādu akitu, kuru bijis paredzēts iemidzināt un kuru stacionārā nācies aprūpēt divas nedēļas, līdz suns spējis stāvēt uz kājām. Tomēr ne – pat ar visu žēlsirdību pret suni Ksenijas sirds tomēr pieder kaķiem.
Ved taču mājās!
Kā izskatās, arī kaķi viņu mīl īpaši. To apliecina stāsts par īpašu kaķi – piekto, ko Ksenija ar savu dzīvesbiedru pieņēmuši savās mājās. Kā jau minēts, pirmajam pieņemtajam ir jau 20 gadu, tā ir Soņa. Pēc tam ienākuši Kekss, Maša, aklais Tima. "Kad vēlējos aiziet no algota darba, vaicāju vīram, vai viņš mani atbalsta. Jā, protams! Ej un dari, viņš teica, viss būs kārtībā. Viņš arī ir no tiem cilvēkiem, kuri ļoti mīl dzīvniekus, un viņam ir liels pārdzīvojums, ja dzīvnieks cieš, ja tam sāp, ja tas mirst... Atceros, kad pienāca laiks sākt meklēt mājas aklajam Timam, Facebook ievietoju sludinājumu: meklē mājas. Vīrs man uzreiz zvana: "Ko tu meklē, ved taču kaķi uz mājām!" Viņš man allaž palīdz arī tīri praktiski – atvest, aizvest un tamlīdzīgi."
Bet īpašais stāsts ir par Bruņu, kam pēc ārstēšanās kursa un atkopšanās tika atrastas mājas, taču, kā smej Ksenija, tajās runcis esot uzvedies kā "cūka", nu vienkārši šausmīgi. Kā tas izpaudies? Jaunie saimnieki sākuši sūdzēties – kaķis visu dienu pavada kā sastindzis, konstanti vienā vietā uz palodzes, un, ja kāds tam pienāk klāt, sāk trīcēt. Bet tiklīdz jaunie saimnieki dodas pie miera, vienalga, cik agri vai vēlu tas būtu, runcis sāk rīkot koncertus! Un tā katru dienu pēc viena scenārija. "Neko tādu nebiju pieredzējusi! Braucu skatīties, kas īsti notiek, paņēmu līdzi arī nomierinošus līdzekļus runčukam. Bet ienāku jaunajās mājās, un kaķis ir atdzīvojies, viņš murrā, ņaud, ir komunikabls un glaužas klāt. Aizbraucu – saimnieki atkal sūdzas... Braucu atkal – un atkal tas pats. Tā mēs kaķi Bruņu paņēmām pie sevis," stāsta Ksenija. Smejam, ka šis kaķis pats nolūkojis sev saimnieci!
Bet vēl kolorītāks bijis stāsts par Bruņas "paņemšanu no ielas". Izrādās, ka, braucot tranzītā no Polijas caur Lietuvu uz Rīgu, kāds cilvēks bija apstājies pie benzīntanka netālu no Polijas–Lietuvas robežas. Pamanījis pamestu, traumētu kaķi, kam norauta astes daļa. Pašam iespēju paņemt līdzi mašīnā nav bijis, bet sazinājies sociālajos tīklos, kur kādā no kaķu lapām ievietojis sludinājumu par faktu. Ksenija izlasījusi un gājusi pie vīra ar jautājumu: braucam kaķim pakaļ? Vīrs izbrīnījies: tādu ceļu?! Ksenija neatlaidusies, un līdz ar otru pamudinājumu vīrs braucienu akceptējis. "Braucam kaut kur, nezinām kur, publikācija publicēta pirms dienas, varbūt tur kaķa vairs nebūs! Izbraucām plkst. 11, uz nakts pusi bijām konkrētajā benzīntankā. Apjautājāmies – kaķis šodien te bijis, bet tagad nav manāms. Izstaigājām benzīntanka teritoriju – nav, bet blakus ir liela pļava. Vīrs pēkšņi pamana: re kur Bruņa pa pļavu skrien pie mums! Iepakojām kaķi un devāmies atpakaļ, ar ceļabiedriem jokojoties, kādā valodā ar kaķi lai runājam? Vai jāņem talkā vārdnīca?" tagad smej Ksenija.
Protams, viņa pirms tam sazinājusies ar Lietuvas dzīvnieku glābšanas organizācijām, bet tur atbildējuši: varbūt jums no Rīgas ir vieglāk atbraukt pakaļ? "Nu labi, atbraucām pakaļ," smej Ksenija un piebilst, ka sākotnēji Bruņa bijis tāds, kurš savu glābēju būtu gatavs vai nogalināt, lai tikai rokas neliek klāt! Meties virsū kā zvērēns. Bet tagad Bruņam jau trīs gadi, un iepriekš kopā pārdzīvotais un piedzīvotais nostiprinājis ciešas saites.
Laikam ir nozīme
Šādu situāciju nav mazums, un Ksenija Jakovļeva no sirds tic, ka iecerētais Kaķu mājas projekts palīdzēs efektīvāk un ātrāk sniegt palīdzību nelaimē nonākušajiem kaķiem. "Līdz šim mūsu sadarbības partnerim – Ziepniekkalna veterinārajai klīnikai – nebija tāda aprīkojuma kā, piemēram, rentgens, asins analizatori. Lai veiktu dzīvnieka izmeklēšanu, nācās to transportēt uz kādu citu klīniku, tas prasīja resursus, laiku. Jaunajā Kaķu mājā nebūs lieki jātērē laiks dzīvnieka pārvietošanai. Kaķus glābt ir sarežģītāk nekā suņus. Kaķis līdz pēdējam brīdim neizrādīs, ka viņam sāp, varbūt tikai kādas nianses par to pauž. Un tad kaķis vienā brīdī sabrūk. Palīdzības sniegšanas laikam ir ļoti liela nozīme, un, ja netiks tērēts laiks loģistikai akūtos gadījumos, tas daudziem var izglābt dzīvību," pārliecību pauž Ksenija.
"LNK Labdarības fonds darbojas dažādās jomās, taču vienmēr sekojam principam, ka palīdzībai jābūt ilgtermiņā. Pēc šī paša principa atbalstām arī Kaķu mājas projektu. LNK ne tikai palīdzēs uzbūvēt patversmes un klīnikas māju, bet arī turpmāk rūpēsies, lai šī vieta attīstītos un pilnveidotos. Šis būs ilgstošas sadarbības projekts, mēs gribam risināt problēmu pēc būtības, lai Kaķu māja varētu palīdzēt visiem kaķiem, kas nonākuši nelaimē vai meklē mājas, neatkarīgi no ģeogrāfijas," stāsta LNK Labdarības fonda valdes locekle Jūlija Belkina.
Uz jautājumu, kāpēc tieši kaķi, Jūlija saka: "Pusei cilvēku patīk suņi, otrai pusei – kaķi. Tā sanācis, ka LNK mēs vairāk esam kaķu cilvēki. Turklāt statistika liecina, ka, piemēram, suņiem jaunas mājas atrod biežāk un ātrāk, kaķiem ne vienmēr tik labi veicas. Tāpēc nolēmām, ka palīdzēsim kaķiem!"