Vasarīgā septembra dienā Viļānu Svētā Erceņģeļa Mihaēla Romas katoļu baznīcas dārzs pilns apmeklētāju – šai vietā pilsētas centrā, Kultūras laukumā, bieži pietur ekskursantu pilni autobusi. Dievnams kopā ar darbojošos klosteri ir viens no retajiem šāda veida XVIII gadsimta baroka arhitektūras pieminekļiem Latvijā.
Dārzs vēl vasaras ziedu pilns; pa vecās aptiekas logu baznīcas prāvests Rinalds Stankevičs pret ziedojumiem izsniedz klostera mūku gatavotu saldējumu. Gards! Turpat ierīkota vasaras kafejnīca, kur apsēsties viesiem. Un tad ierodas viņš – tāds apaļš kā pūpols, pašapzinīgs, saules gaismā piemiegtām dzintarbrūnām acīm. Laiski izlaižas improvizētās kafejnīcas vidū un uzsāk mazgāšanās procedūru. Mazgājas tik cītīgi – ar ķepiņu vienu austiņu, otru, actiņas, deguntiņu, spalviņu pa spalviņai – un šķietami neievēro dārza apmeklētāju interesi par sevi kā personību. Bet, ja kaķim pieskaras, peļu junkurs visnotaļ delikāti liek manīt, lai netraucē. Ja kāds kļūst uzbāzīgs – parāda, ka kaķiem no dabas doti asi zobi un nagi. "Mūsu baznīcas Kinceļeits," toreiz aizejot, noteic prāvests Rinalds un piebilst, "kaķis ar raksturu."
Draudzējas pat ar sesku
Pie Kinceļeiša speciālā vizītē dodamies jau oktobra dienā, kad līst, aiz logiem jūtama vētras tuvošanās. Kinceļeits snauž viesu uzņemšanas telpā uz lielā krēsla atzveltnes un nav pamodināms.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 20. oktobra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!