"Savulaik mans vecvecvectēvs ir bijis galdnieks Mēru muižā," Santa Paegle smejot apcer gēnus, kas noveduši pie tā, ar ko viņa nodarbojas savā lauku īpašumā Valmieras novada Brenguļu pagastā – savām rokām darina Latvijas piļu, muižu un baznīcu miniatūras. Mērogā 1:25 jau tapuši deviņu dažādu ēku modeļi: Trikātas baznīca, Mēru muiža, Vijciema baznīca, Alūksnes Jaunā pils, Lazdiņu pusmuiža, Brenguļu (Dzērvīšu) skola, Stāmerienas pils, Grundzāles muiža un Kalnamuiža (Kalnienas muiža). Tos visus Santa cauru vasaru līdz pat oktobra beigām arī labprāt izrāda Latvijas apceļotājiem kā MiniCiemu. Šis nosaukums vedina domāt gan par miniatūrām, gan par teritorijas bijušo mājvārdu Mežciems, par kuru Santai gribējies saglabāt kādu norādi. Vienlaikus viņa priecājas, ka pirms pāris gadiem nopirktajam lauku īpašumam, kur atrodas MiniCiems, zemnieks, no kura viņa zemi iegādājusies, izdomājis nosaukumu Paeglīši. Kur vēl trāpīgāku vietu cilvēkam ar uzvārdu Paegle?!
Arī tas, kas šodien ir drupas
"Ēkas favorītes man nav, visas ir vienādi mīļas, jo katrai ir savs stāsts," Santa teic, izvadājot mūs pa savu mazo miniatūru parciņu. Pats pirmais Santas darinājums ir Trikātas baznīcas modelis, kas tapis 2013. gadā, savukārt jaunākais – šogad uzbūvētā Kalnienas muiža. "Tiesa, tā ir veidota tā, kā izskatījās savos ziedu laikos līdz 1938. gadam, pirms to pārbūvēja skolas vajadzībām," Santa stāsta un atklāj, ka vēl daļa MiniCiema objektu atspoguļo, kā pilis un muižas izskatījušās pagātnē, nevis šobrīd, kad daudzas no tām ir vairs tikai drupas. Priekšstatu par "agrāk" un "tagad" dod arī miniatūru autores stāstījums par katru ēku un klāt pievienotie apraksti ar šodienas foto.
Katra modeļa tapšana sākas ar konkrētās reālās vietas apciemošanu, izpēti, fotografēšanu un mērīšanu, arī rasējumu dabūšanu, ja tas ir iespējams, Santa stāsta. Ja attiecīgās ēkas dabā vairs nav vai arī ja gribas iemūžināt tās vēsturisko, nevis tagadējo veidolu, jāmeklē arhīvu materiāli, vecas fotogrāfijas utt. – viss, ko par ēku var atrast. "Tad lieku informāciju kopā, rasēju datorā 1:1 speciālā programmā. Pēc tam samazinu 25 reizes, un tikai tad sākas būvēšanas process, kas ilgst no pāris mēnešiem līdz gadam. Savukārt laiks no idejas līdz galarezultātam vienai ēkai var aizņemt pat trīs gadus," saka Santa.
Atveidojamos objektus viņa izvēlas pēc savas gaumes un patikas: "MiniCiemā būs gan esošas ēkas, pie kurām var aizbraukt un salīdzināt – tur tā nav vai tur tā ir! Un būs arī zudušās ēkas, lai cilvēki redz, kādas tās kādreiz ir bijušas." Santai palaikam gadās arī speciāli pasūtījumi, kad kāda muiža lūdz viņai izgatavot, piemēram, apmeklētājiem rādāmu kungu mājas maketu, jo tā muižas kompleksā realitātē ir gājusi bojā.
Miniatūras Santa veido no tiem pašiem būvniecības materiāliem, kas tiek izmantoti īstajās ēkās, tikai pielāgojot tos āra apstākļiem un izvēloties tādus, kas tik ātri nebojājas. Lielākoties viss ir roku darbs, izņemot atsevišķas sīkas, smalkas detaļas, kas drukātas ar 3D printeri plastmasā. Protams, cakainas balkona margas var izzāģēt arī kokā, taču šādas detaļas laikapstākļu ietekmē ātrāk nolietosies, turklāt tās paņem laiku, atraujot to jaunu miniatūru veidošanai. Visu ēku drukāt ar 3D printeri arī nebūtu prāta darbs – tas ir dārgi, turklāt roku darba negludumi objektu padara dzīvu, piederīgu seno namu būvēšanas laikam, kad arī celtniecībā tehnoloģiju bija stipri mazāk.
Arhitektoniskas "ciku cakas" nebūt nav noteicošais faktors miniatūras tapšanas ilgumam. Uztaisīt var visu, bet vairāk laika paņem informācijas savākšana. "Tepat, kilometra attālumā, ir zudusī Jaunvāles muiža, kas ir mans sapņu projekts, jo manos tagadējos Paeglīšos XVIII gs. dzīvojis šīs muižas kalējs. Bet muižu šobrīd nevaru uztaisīt, jo man ir tās foto tikai no divām plaknēm," stāsta Santa, piebilstot, ka nevar taču maketu vienkārši atstutēt pret koku, lai "baltos plankumus" tās izskatā cilvēki neredzētu. "Man pašai ir svarīgi, lai varu uztaisīt pilno ainu. Tāpat man ir svarīgi būvēt līdz sīkumam – ja baznīcas tornī ir gailis, arī man te to vajag. Tikai dažām ēkām trūkst kādu mazu detaļu."
Ideju daudz, tikai jādara!
Aizraušanās ar miniatūrām Santai iemācījusi lērumu praktisku prasmju – gan strādāt ar frēzi, gan rasēt datorā. Viņa komentē: "Neesmu ne arhitektu, ne mākslas skolā gājusi. Visu esmu iemācījusies pašmācības ceļā. Kā es saku – dzīvē vajag gribēt. Ja tu gribi kaut ko, tad atradīsi, kā to realizēt. It īpaši mūsdienās, kad ir tik daudz iespēju, internets utt. Nekādu problēmu, ņem un mācies!"
Covid-19 pandēmijas laikā tapušo Alūksnes Jaunās pils maketu kopā ar vēl dažiem citiem Santa 2021. gada ziemā izlika savas daudzdzīvokļu mājas pagalmā Cempos. Cilvēki izrādīja interesi, mediji arī, un Santa sāka meklēt piemērotāku vietu publiskai miniatūru izstādīšanai. Rezultātā Paeglīši netālu no Cempiem tika iegādāti jau ar domu par MiniCiemu. Vieta bija brikšņos ieaugusi, māja kapitāli remontējama, un Santa biežāk darbojās ar zāģi un trimmeri, tāpēc iesāktā Stāmerienas pils miniatūra uz darbnīcas galda krietnu laiku stāvēja pusratā. Tagad teritorija ir pamatīgi sakopta, ir ieguldīts liels darbs, pērnvasar MiniCiems vēra vārtus pirmajiem tūristiem, bet Santai padomā jau nākamie uzlabojumi – MiniCiemam tapšot mazliet cits izkārtojums, būs celiņi un apstādījumi ap maketu ēkām, varbūt arī cilvēku figūriņas utt. Ideju un ieceru esot ārkārtīgi daudz, tikai jādara!
Ierosmi dod arī MiniCiema apmeklētāji, daloties savos stāstos. Piemēram, nodegušās un 1977. gadā slēgtās Brenguļu skolas absolventu atmiņas par šo XX gs. 20.–30. gados celto ēku variē no apaļas puķu dobes skoliņas priekšā līdz Lotosa vienību izmitināšanas laika piedzīvojumiem. Vērtīgas sarunas Santai gadās ar ciemos atbraukušajiem senioriem. "Cilvēki man atveda Grundzāles muižas fotogrāfijas, izplēstas no mammas albuma. Protams, man šāds vēsturiskais materiāls ļoti noderēja. Šādi bieži vien kaut kas uzpeld. Nepazīstot cilvēkus, kas bildē ir priekšplānā, foto šķiet nevajadzīgs, bet mani tieši vairāk interesē tā ēka fonā," Santa paver ieskatu informācijas drusku vākšanā par ēkām un to detaļām.
Cilvēki uz MiniCiemu nereti brauc apskatīt savā pusē esošo objektu miniatūras. Tas daudzus rosina dzīvē ciešāk papētīt tik ierastās pils vai muižas izskatu. Stāmerienas pils maketu lūkot reiz ieradies viss pils muzeja kolektīvs. Pērn MiniCiemā bijuši viesi no visiem Latvijas novadiem, izņemot tikai četrus, tomēr vairāk braucot vidzemnieki. Iegriežas arī kāds ārzemnieks.
Īssavienojums smadzenēs
Bet no kurienes Santai radies impulss ķerties pie miniatūru veidošanas? "Īssavienojums smadzenēs," viņa smejas. Eiropā šādi miniatūru ciematiņi bija redzēti, vienā arī gadījās novērot, kā maketi top. "Nodomāju – hmm, nav nemaz tik traki, varbūt jāpamēģina pašai? Pirmā ēka bija Trikātas baznīca, jo vistuvākā. Pieļāvu tik daudz kļūdu, bet beigās izskatījās OK. Nospriedu – labi, turpināšu," Santa stāsta un joko, ka pamatmotivācija bijusi darīt priekš sevis – lai pie mājas nebūtu jāliek ķīniešu dārza rūķi vai gulbji, varētu tur nolikt muižu vai baznīcu!
Mazo ēciņu veidošana neapnīk, jo katra ir citāda. Santa daudz ceļo, redz daudz tādu vietu, ko vēlāk gribas uztaisīt maketā, – kaut vai lai saglabātu kolektīvajā atmiņā. Un, ja vēl apmeklētāji atbrauc, ierauga Grundzāles muižu, kuras dzīvē vairs nav, ir patīkami pārsteigti par tās kādreizējo izskatu un atskārš: "Mēs katru dienu skatāmies uz šīm drupām!", gandarījums neizpaliek.
Patlaban Santa veido trīs jaunas miniatūras. Top Limbažu novada Ozolmuiža savā vēsturiskajā izskatā, Valdekas vasaras koka pils netālu no Burtnieku ezera, kas 2000. gadu sākumā nokurināta malkā, un Vecgulbenes Baltā pils, kuras arī vairs nav. It kā viss grozās ap baltvāciešiem, un Santa neslēpj, ka par to dzird komentārus arī no MiniCiema apmeklētājiem. "Bet, no otras puses, – kurš vāciešiem pelnīja naudu? Mūsējie. Kurš būvēja? Mūsējie. Tas ir arī mūsu mantojums. Tas gan tiesa, ka šeit var koncentrētā veidā redzēt, ka vācbaltiešiem Latvijā ir bijusi ļoti liela nozīme. Es muižas uztveru kā lielus uzņēmumus, lielsaimniecības, kas nodarbināja apkārtnes cilvēkus."
Uz tāfeles Santas darbnīcā starp objektiem, ko gribētos uztaisīt, minēta arī Zvārtavas pils, Lielstraupe, Valmiermuiža u. c., taču vēl garāks vēlmju saraksts esot miniatūru meistarei galvā. Ierosinājumus viņa vienmēr lūdz arī saviem ciemiņiem un allaž priecājas, ja viņi pirmās min savas tuvākās apkārtnes muižas: "Nevis Rundāles pili! Tad es secinu, ka cilvēks neko diži vairāk nezina un nav redzējis kā tikai Rundāli…"
Ceturtais pensiju līmenis
Santas pamatnodarbošanās ir aktīvais tūrisms. "Esmu pati sev kungs un kalps savā uzņēmumā SIA Sports S – pārgājieni, velobraucieni –, veidoju velomaršrutus, vadu ekskursijas, pamatā pa Vidzemi, mazliet arī Igaunijā. Bet gribas cilvēkiem Latviju parādīt. Latvija ir tik skaista, un mēs tik maz zinām," stāsta Santa.
Paralēli viņa biedrībā Zaļā pēda trenē bērnus un jauniešus krosmintonā – sporta veidā, kurā pati padsmit gadu bijusi profesionāla sportiste, tikusi pie visu veidu medaļām Latvijas, Eiropas un pasaules čempionātos, bet nu jau savu karjeru ir beigusi.
"Bet MiniCiems man ir ceturtais pensiju līmenis," Santa smejas. Kamēr jauna un kustīga, var visu aktīvi iekārtot, savukārt vecumdienās varēšot sēdēt MiniCiema kasē un stāstīt apmeklētājiem par apskatāmajām miniatūrām. Lai gan – arī ķimerēties un veidot tās varot jebkurā vecumā, tas nav fiziski smags darbs.
Šobrīd rosīties tikai pa laukiem vien Santa nav gatava, gribas vēl paceļot riņķī, turklāt, vedot ceļotājus velobraucienos un pārgājienos, Santa daudzas vietas, tai skaitā muižas un pilis, atklāj arī pati sev. Izzina pati, lai pastāstītu par tām citiem. "Mēdz teikt – strādājot tūrismā, miljonārs naudas ziņā tu nekad nekļūsi, bet kļūsi miljonārs iespaidu ziņā. Tā arī ir," viņa saka.
Santa nav no tiem, kas spētu sēdēt birojā no plkst. 8.00 līdz 17.00. Pandēmijas laikā divus mēnešus pamēģinājusi pastrādāt pašvaldībā, bet ar to arī pieticis. "Nospriedu – labi, nebūs man kādā brīdī desas uz maizes, bet maize ar sviestu būs. Taču es vismaz dzīvošu savu dzīvi, kāda man patīk. Naudu var nopelnīt arī savādāk. Nevajag iet strādāt tur, kur tev nepatīk," Santa secina.
Tiem, kas brīnās, kā var paspēt tik daudz, cik ikdienā paspēj viņa, Santa liek priekšā savu recepti – laiks ir jāplāno, un nekur to nevajag tērēt vienkārši atsēdēšanas pēc. Turklāt jābūt radošam. "Arī laukos, ja tev nav milzu zemes platības, ar trim vagām nopelnīt nevari. Līdz ar to, ja gribi būt laukos, ir jādomā kaut kas inovatīvs."