Laikam nav pārsteigums, ka visi šie klasiķi jeb vīni ar kulta statusu – šampanietis, bordo, burgundietis – nāk no Francijas.
Izceļo pa visu pasauli
Tikai pēc Otrā pasaules kara, uzlabojoties transporta sakariem un liekot lietā mērķtiecīgas mārketinga stratēģijas, arī citas valstis sāka diktēt savus noteikumus un ievērojami ietekmēt vīna baudītāju gaumi.
Eiropiešu aizrautīgā ceļošana pa pasauli arvien skaidrāk un vērienīgāk atspoguļojās arī vīnu veikalu piedāvājumā. Viens no plašākajiem pasaules vīnu sortimentiem izveidojās Vācijā (arī tāpēc, ka tradicionālajās vīndarīšanas valstīs – Francijā, Spānijā, Itālijā – pamatā dzer savus vīnus, turklāt konkrētā reģionā tieši šī reģiona vīnus).
Arī vācieši vīna baudīšanā ilgstoši deva priekšroku savas valsts vīniem. Sākotnēji tie bija vienkārši skābulīši. XX gadsimta 70. gados tos nomainīja saldo vīnu vilnis, kas noturējās līdz 80. gadu vidum, kad sausie vīni atguva zaudētās pozīcijas.
Lēnām izzūdot krietno namamāšu sātīgajām maltītēm, kas bija vācu vīnu noieta galvenais balsts, sākoties ceļojumiem un rodoties jaunai vācu gastronomijai, kas balstījās dažādās pasaules virtuvēs, Vācijas tirgū parādījās arvien vairāk ārzemju vīnu. Kad sākās Jaunās Pasaules vīnu zvaigžņu stunda, Vācijā ienāca jauni vīnu tipi, vīnogu šķirnes un vīndarīšanas metodes.
Britu ieguldījums
Lai gan daudzās valstīs vīns ir dzēriens vienkārši baudīšanai draugu kompānijā, pie ēdiena vai TV seriāla vakarā, dažiem vīniem tomēr izdevies kļūt par kaut ko vairāk.
Vislabākais piemērs ir Bordo vīni, kas par savu slavas un uzvaras gājienu var pateikties angļiem. Briti bija pirmie, kuri importēja šos augstā stila vīnus, tādējādi likdami pamatus Bordo vīnkopības reģiona pasaules slavai.
Līdzīgi notika ar Portugāles portvīnu un Spānijas šeriju. Arī šampanietim, ko mūsdienās joprojām uzskata par luksusa dzērienu, pirmais fanu pulciņš radās Britu salās. Angļi līdz pat mūsdienām ir lielākie šampanieša patērētāji, protams, dalot šo godu ar frančiem. Vācu dzirkstošie vīni šajā kontekstā izskatās diezgan pieticīgi.
Par trīskāršu cenu
Vācu vīns Reingavas rīslings pirmo īso uzplaukumu piedzīvoja XIX gadsimta vidū. Par šiem vīniem karaļi un firsti maksāja trīskāršu cenu, salīdzinot ar Chateau Latour vai Margaux. Taču Pirmais pasaules karš krasi aprāva vācu rīslinga triumfa gājienu. Pēc kara pasaulē rīslinga mode atgriezās pavisam lēni, lai gan šie samērā viegli iegūstamie vīni ar zemo alkohola saturu ir ideāli piemēroti vieglām maltītēm.
Itāļu vīniem, galvenokārt Brunello di Montalcino un Chianti, ir tāds pats kulta statuss kā leģendārajiem Barbaresco un Barolo vīniem no Pjemontas. Tas, protams, izpaužas arī cenā.
Kopš XX gadsimta 80. gadu vidus vīnu kvalitātes virsotni ir sasnieguši arī Jaunās Pasaules vīni. Roberts Mondavi, itāļu izcelsmes amerikāņu vīna pionieris, no Cabernet Sauvignon šķirnes vīnogulājiem radīja Opus One – retu kulta vīnu no Napas ielejas – tas bija kopražojums ar Rotšildu namu.
Turpretī šardonē tolaik zaudēja krietnu tiesu no sava tēla, kad to daudzināja kā dižciltīgu Burgundijas baltvīnu. Vīnogu šķirne Chardonnay ar lielākiem vai mazākiem panākumiem ieviesās visur pasaulē, un kvantitāte ņēma virsroku pār kvalitāti, it īpaši Jaunajā Pasaulē. Rezultātā par smieklīgi zemām cenām parādījās ozolkoka mucās darītie šardonē, kuriem piemita spēcīga koka garšas nianse.