Tolaik gandrīz katrs Provansas galvaspilsētas krodzinieks zem letes jauca pats savu maisījumu (provansiešu valodā – pastis), kas bija domāts kā absinta aizvietotājs. Jo absints kopš 1915. gada bija aizliegts, taču francūžiem pietrūka viņu “zaļās fejas”. 1922. gadā viņi panāca, ka atļauj ražot absinta liķieri – 40% alkoholu ar vismaz 150 gramiem cukura uz litru. Rezultātā sanāca salds liķieris, nevis absints. Franči turpināja eksperimentēt ar sastāvdaļām un proporcijām.
Kad 1932. gadā tika panākta absinta aizlieguma atcelšana, 23 gadus vecais Provansas iedzīvotājs Pols Rikārs savu vecāku nama pagalmā Marseļas priekšpilsētā Senmartā sāka ražot Ricard produkciju. Jau pirmajā gadā viņam izdevās pārdot 250 000 litru pastisa. Kopš 1935. gada anīsa aperitīvu drīkstēja ražot ar 45% alkohola saturu, kas ir ideāli piemērots anīsa ēteriskās eļļas anetola absorbcijai, un Rikārs steidzās iekarot ne tikai Provansu, bet arī Parīzes bistro. Šim nolūkam viņš laida klajā vrai Pastis de Marseille ar izteiksmīgu Vidusjūras reģiona personāžu, ko iemiesoja dziedātājs Darselī – šķelmīgs provansietis ar vaļēju kreklu un pārdrošu šarmu.
Turpretī konkurentu Pernod, kas arī bija laiduši pārdošanā pastisu, reklāmas tēls vairāk šķita iemiesojam absinta ziedu laiku sliktākos dzeršanas paradumus, kas Višī valdībai 1940. gadā kalpoja par labu ieganstu jau tā neizbēgamajam alkohola aizliegumam.
Raksturīgākās aromātvielas
Dzērienam, ko izplatīja Provansas destilētavas, raksturīgo garšu piešķīra anīsa sēklas. Caur šo dzērienu arī Francijas ziemeļu reģionu iedzīvotāji iepazina šo sēklu īpatnējo aromātu, kas Provansā jau kopš senseniem laikiem bijis viens no iecienītākajiem garšaugiem.
Anīsa sēklās esošā ēteriskā eļļa piemīt arī fenhelim, kas arīdzan ir izplatīts savvaļas augs šajā reģionā. Līdz ar to likumsakarīgi, ka tieši Provansā radās absinta pēctecis – pastiss. Tipisks Marseļas bistro pastiss bija stiprā alkohola, ūdens, cukura un aromātvielu maisījums. Aromātvielām katrs bārmenis izmantoja savas proporcijas un augus. Bez anīsa vēl tika izmantotas mētras, bērzu lapas, verbēnas, safrāna drīksnas, kumelītes, timiāns, koriandrs, upeņu lapas, kardamons, kanēlis, badjans, kurkuma, fenhelis.
Taču svarīgākā sastāvdaļa ir anetols – anīsa sēkliņās esošā ēteriskā eļļa. Anīss ir diezgan kaprīzs augs, tā kultivēšanai vajag daudz gaismas, noteiktu mitrumu. Nepiemērotā klimatā raža labi nenobriest, tāpēc sēklas ir dārgas un ne vienmēr bija pieejamas pietiekamā vairumā.
Šo problēmu novērsa Ķīna, kuras dienvidu reģionos aug badjans jeb zvaigžņu anīss – magnoliju dzimtas augs ar lauriem līdzīgām lapām. Līdz pat 20 metriem augstais koks aug 25 gadus un, sasniedzot briedumu, divreiz gadā ražo ap 45 kilogramiem šo īpatnējo astoņstūraino augļu. Lai gan tie nav radniecīgi anīsam, arī badjana augļos ir ēteriskā eļļa anetols (ekstraktu gatavo Ķīnā). Papildus anetolu var pievienot arī ar estragona vai fenheļa sēklām.
Rikāra sociālā politika
Lai gan pirmajos pēckara gados alkoholisko dzērienu reklāma bija aizliegta, Rikāra kā sponsora vārds allaž parādījās visos lielākajos pasākumos, tādējādi krietni pārspējot citus konkurentus pastisa pārdošanas apjomu ziņā.
Kopš 1951. gada šo dzērienu etiķetes tikai attālināti atgādināja to aizliegtos priekštečus. Pols Rikārs apzinājās, ka izcilie panākumi ir ne tikai viņa, bet arī līdzstrādnieku darba nopelns. Jau 1938. gadā viņš pirmo reizi uzņēmuma akcijas izdalīja arī saviem darbiniekiem un sociālo pakalpojumu nodrošināšanā arvien bija soli priekšā likumā noteiktajām normām. Saviem darbiniekiem viņš nodrošināja arī dzīvokļus un brīvdienu mājas.
Viņa dēla Patrika Rišāra vadībā vēlāk uzņēmums Pernod Ricard kļuva par vienu no pasaulē lielākajiem alkoholisko dzērienu ražotājiem.