Lielākā problēma Portugālē ir saņemties ieiet iekštelpās, pat ja saturs interesē. Ir tik labi vienkārši padzīvoties pa āru – plūst pa ielu kopā ar retajām sačervelējušām lapām. No rīta, izejot uz ielas, bruģis izskatās slapjš. Bet tās ir saules gaismas peļķes. Pūš stiprs, bet maigs vējš. Tur jau viens drēgnuma piesūcies baltietis novembra vidū, aizbāzis aiz vaiga portugāļu nacionālo krēmmaizīti Pastel de nata, no laimes var apraudāties.
Iedvesmo Lisabonas īpašā gaisma
Tomēr pašlaik Lisabonā ir viens objekts, kurš noteikti ir jāredz. "Karstākais no karstākajiem" tūrisma objektiem, kā to piesaka paši lisabonieši. Kopš oktobra Lisabona lepojas un vilina ar savu jauno mākslas, arhitektūras un tehnoloģiju muzeju MAAT, kas atrodas Težu krastmalā vēsturiskajā Belemas rajonā. Tur ērti var nokļūt ar 15. tramvaju. Pat ja ceļojat ar mašīnu, Lisabonā noteikti ir vērts izlaist vienu loku ar pilsētas transporta karali tramvaju, citādi šajā pilsētā pa īstam nebūsit bijis. Asāku izjūtu cienītājiem labāk izvēlēties leģendāro 28. maršrutu, kurš dragā pa šaurajām ieliņām kā pa "Lisabonas kalniņiem", cik nu tas vecam tramvajam iespējams, strīķējoties gar baznīcu un flīžoto māju sāniem.
Bet atgriežamies pie jaunā muzeja, kura atvēršana rudenī bija pieskaņota Lisabonas arhitektūras triennālei. Kopš atklāšanas 5. oktobrī muzeja tipiskais siluets – kaut kas starp augstākajā punktā sastingušu vilni, vaļa plūdlīnijām un milzu matu loku – jau ir pārskrējis pasaules masu medijus un sociālos tīklus ar tūristu pašknipsējumiem līdzīgos rakursos. Vai nu uz jumta terases, vai lēzenajām kāpnēm, kas sniedzas visa izstieptā silueta garumā. Specifiskais fons – MAAT čūskas ādai, bišu šūnām vai kafijas pupiņām līdzīgā ārsiena (kā nu kurš interpretē) ar 15 000 keramikas flīžu – ir lielisks, lai fotografēšanās ietu vaļā gluži histēriski.
MAAT ir nopietnākā un pretenciozākā kultūrceltne, kādu Lisabona pārskatāmā periodā atļāvusies. "Tā būs kultūras telpa atklājumiem, kritiskai domāšanai un globālajam dialogam. Tā ne tikai atbalstīs portugāļu māksliniekus un kuratorus, bet būs arī telpa starptautiskajai mākslas sabiedrībai," izdevumam Deezeen stratēģiju iezīmējis MAAT direktors Pedru Gadaņu, portugāļu arhitekts, skolotājs un rakstnieks, kurš jaunajam izaicinājumam piekritis pēc triju gadu kuratora pieredzes Ņujorkas Modernās mākslas muzejā (Mo- MA).
MAAT autore ir britu arhitekte Amanda Leveta, Londonā pazīstama kā uzvarētāja Viktorijas un Alberta muzeja inovāciju konkursā (jauna ieeja, pagalms ar instalācijām un kafejnīcu, jaunas galerijas, t. s. Izstāžu ceļš), Parīzē – kā Lafajeta galerijas atjaunotāja. Muzeja speciālizdevumā, stāstot par savu pieredzi ar MAAT, arhitekte atklāj, ka viņu iedvesmojusi "Lisabonas īpašā gaisma" un "ūdens koncentriskie apļi". Arhitekte intervijā neslēpj, ka Londonā šāda celtne nebūtu iespējama savu pārāk avangardisko risinājumu dēļ. Protams, arhitektei bija arī mazāk iracionāli un poētiski uzdevumi nekā tikai sekot gaismas un ūdens iedvesmai. Levetai bija jāizdomā, kā bijušās XX gadsimta sākumā celtās sarkano ķieģeļu spēkstacijas, kas beidza darboties 1975. gadā, ar mūsdienīgiem līdzekļiem un materiāliem padarīt par izstāžu telpām. Galeriju izveide vēl turpinās, to plāno pabeigt tikai 2017. gadā. MAAT virsuzdevums bija arī savienot pilsētas daļas un iepūst lielāku dzīvību Težu krastmalā. Līdz šim vairākums brauca tālāk skatīties Belemas torni un Sv. Hieronīma klosteri. Par rosību krastmalā tiešām nav pamata sūdzēties. Var just, ka cilvēkiem te ļoti patīk vienkārši uzturēties. Daudzi skrien, citi pastaigājas, citi sēž uz muzeja kāpnītēm un skatās tālumā uz milzīgo Kristus statuju pretējā krastā vai lidmašīnām, kas kā baltas mušas lido pāri 25. aprīļa tiltam – šķiet, pirmajam objektam, ko cilvēks, kurš gatavojas braukt uz Lisabonu, iemācās no tūrisma ceļvežiem.
Īpaši jau 14. novembra vakarā ap MAAT netrūka rosības, jo, izņemot mērķtiecīgos, sevī vērstos skrējējus, lielākā daļa plūda taisnā ceļā uz jumta terasi, lai vērotu supermēnesi. Uz jumta bija vesela demonstrācija. Stratēģiski labākajās vietās laikus jau bija iekārtojušies dedzīgākie interesanti ar profesionālo optiku – dažāda kalibra ķīķerējamiem. Pēkšņi kāda sieviete virtuves priekšautā, kaut ko satraukti saukdama, metās garām lēnīgākajiem kāpējiem. Kāds noģībis, sasities? Nē. "Viņš nāk!" Patiešām, zvārodamies no zemes (tā no šī rakursa izskatījās) līda ārā mēness. Visi pacietīgi, elpu aizturējuši gaidīja, kamēr tas uzkāpj līdz tilta augstākajam punktam. Ir brīži, pret kuriem ir bezspēcīgi visatjautīgākie kuratori. Dabas performances cilvēkus apbur bez jebkāda mārketinga. 14. novembra vakarā bija acīmredzami, ka MAAT radošās komandas galvenais uzdevums ir nodabūt apmeklētājus no jumta un ieaicināt arī izstāžu telpās. Mūsu Nacionālajam mākslas muzejam šādā ziņā veicas labāk.
Krātiņš cilvēkam un krēsla evolūcija
Tomēr dosimies muzejā iekšā! Vēl jo vairāk tāpēc, ka nesezonā, novembrī, te gandrīz neviena nav (visticamāk – pagaidām) un ērti var aplūkot izstādes, ap kurām citos Eiropas lielākajos muzejos vēdītu nesalīdzināmi lielāka ažiotāža un kuras nāktos skatīties, brālīgi dalot telpu ar citiem globālajiem kultūrtūristiem.
MAAT izstāžu telpas aizņem apmēram 3000 kvadrātmetru: Ovālā istaba, Galvenā galerija, Videoistaba un Projektu istaba. Ilustrācija sacītajam ir franču multidisciplinārās mākslinieces Dominikas Gonsalesas- Fersteres dzīvā instalācija Pynchon Park/Pinčona parks (atsauce uz amerikāņu rakstnieku Tomasu Pinčonu, pazīstamu ar savu antitehnoloģisko biedinājuma romānu Gravitācijas varavīksne (1973)) ar pašu skatītāju piedalīšanos, kas izpletusies pa visu Ovālo istabu. Plaša viņas retrospekcija 2015. gadā bija skatāma Parīzē. Gonsalesas-Fersteres efektīgais, tieši ar savu plašumu un apjomu klaustrofobiskais darbs apvieno vairākus medijus – skulptūru, gaismu, skaņu, performanci. Milzīgā, roņu mītnei līdzīgā bedrē nieres formā izlikti paklājiņi un zviļņi, kuros var savā nodabā dzīvoties brīvprātīgie cilvēku sugas pārstāvji – gulšņāt vai bakstīties pa telefonu, vai – lasīt, ko nu kurš grib. Pārējie staigā gar malu un vēro. Grīda ir slīpa apmēram kā Tartu AHHAA zinātnes centra eksponātā. Māksliniece spēlējas ar situāciju – redzēt un būt redzētam, vērotam. Vai tas ir parks vai krātiņš? Abi? "Iespējams, abi," MAAT avīzē saka Gonsalesa- Ferstere. Arī skatuve. Iespējams, arī jauna veida grāmatveikals. Tas ir par iespējamo empātiju pret citiem cilvēkiem vai citām sugām. Māksliniece šajā zoodārza/cilvēkdārza situācijā faktiski atceļ skaidri novelkamo robežu, kas cilvēku atšķir no dzīvnieka un kas nosaka viņa uzvedību. Liekas, vēl brīdis, un cilvēki sāks pāroties, šaut cits uz citu vai pieprasīt mums, aiz apmales staigājošajiem, savas dienišķās sardīnes.
MAAT atklāšanas otrs lielākais izstāžu bloka trumpis ir leģendārā dizaineru pāra Čarlza un Rejas Īmsu retrospekcija. Ar moto «Dizains ir domāts dzīvošanai!» XX gadsimta 40.–50. gados spilgtais tandēmā domājošais un strādājošais pāris iezīmēja jaunu ēru dizainā. Viņi radīja citādu izpratni par mēbelēm, to pašu pirmās nepieciešamības priekšmetu kā krēsls. Visā pasaulē ir pazīstams viņu radītais krēsls Eames Plastic Side Chair. Retrospekcija izgaismo arī daudzas citas viņu daudzšķautņainās radīšanas izpausmes – filmas, dzeju u. c.
Miro, piedevā – okeāns
Tālāk – ar dienas vilcienu uz Portu. Vēlams laikus sameklēt rudens jaku, kas Lisabonā bija nepieciešama tikai vēlā pēcpusdienā. Portu sagaida ar draudīgi tumšu mākoņu stumdīšanos un asu vēju, varētu filmēt kaut ko gotisku. Portu man ir trīs intereses – glāzīte īsta portvīna (labs! Tumīgs, smaržīgs kā garšvielu skapītis un sasildošs. Īpaši – vienkāršā ēstuvītē kopējā ar vietējiem cilvēkiem), izstāde Žuans Miro. Materialitāte un metamorfozes un Pasaules preses fotogrāfijas laureātu izstāde. Pat tiem, kas rūpīgi izpētījuši Miro daiļradi viņa muzejā Barselonā, nevajadzētu laist garām šo izstādi, jo tā ir īsts retums. Tajā eksponēti 78 neredzēti darbi – gleznas, zīmējumi, kolāžas –, kurus pilsētas vadība pēc skaļiem kultūras darbinieku protestiem tomēr nopirka pilsētai. Pirms protestiem unikālo kultūrvēsturisko mantojumu, kura vērtība tiek lēsta ap 35 miljoniem, valdība bija atvēlējusi izsolei Londonā.
Dominikas Gonsalesas-Fersteres instalācija Pinčona parks un neatbildamais jautājums, kas cilvēku padara par cilvēku un kur ir tā robeža, kad mēs to zaudējam, vēlreiz uznirst prātā Pasaules preses fotogrāfijas laureātu izstādē. Te, protams, dominē Alepo un citu karsto punktu elle – caur mazu bērnu šausmās ieplestajām acīm un brutāli saspiestajām mīkstajām rociņām, kad viņi tiek grūsti pāri dzeloņstieplēm vai vilkti ārā no bēgļu laivām. Citās sadaļās (Ikdienas dzīve, Daba) netrūkst arī izteikti lirisku un cilvēcīgi siltu fotogrāfiju, piemēram, akla irāņu sieviete, kas pie loga sagaida rīta gaismu, vai mazo orangutanu glābšana dabas parkā. Vai vispār ir iespējams palūkoties uz šīm fotogrāfijām "nevainīgi" – bez rutīnas un profesionāla cinisma? Ja jā – kam ir vajadzīgs un, galvenais, kam palīdz mans bezspēcīgais aizkustinājums? Kā žūrija ir spējusi atšķirt, ka šis apdegušais bērns būs pirmā vieta, bet šis tēvs ar saplosīto meitiņu rokās – tikai otrā? Gaisma, kadra rakurss? Kura nāve "jaudīgāka"? Kā šo dokumentālo realitāti vērtēt pēc estētiskiem kritērijiem? Skatīties šo izstādi nav viegli, jo galvā ir tikai neatbildami jautājumi un nekādu atbilžu. Šķiet, tās nezina pat rēcošais Atlantijas okeāns.
Ko redzēt
Lisabonā. Muzejs MAAT. www.maat.pt
Portu. Izstāde Joan Miró. Materiality and Metamorphosis. Līdz 2017. gada 28. janvārim Serralves laikmetīgās mākslas muzejā. www.serralves.pt.
Portu. World Press Photo 2016. Fórum da Maia in Maia. Līdz 8. decembrim