Jēkabpils novada Dunavas pagastā 22. jūlijā apmeklētājiem durvis vēris atjaunotais Raiņa muzejs Tadenava. Apmeklētāji var aplūkot, kā pēc restaurācijas izskatās Raiņa tēva 1865. gadā celtā dzīvojamā māja un šķūnis, XX gadsimta sākumā tapusī Dāboliņu jaunsaimniecības dzīvojamā ēka un pirtiņa. Svarīgi uzsvērt, ka šī nav etnogrāfiska brīvdabas muzeja sēta. Šķūņa tumšais "vēders" drīzāk atgādina izrādes Raiņa sapņi scenogrāfijas telpu. Muzeja direktore Agnese Timofejeva palabo asociāciju – radošā grupa patiešām ir ietekmējusies no Tadenavas, taču nevis no šķūņa, bet gan dzīvojamās ēkas. Šķūni un melno pirtiņu var arī izīrēt saviesīgiem pasākumiem. Otrajā stāvā arhitekts Ēriks Cērpiņš ierīkojis balkonu – platformu, kur askētiskāki ceļotāji uz saviem matracīšiem var pārlaist nakti. Arhitekts restaurācijā respektējis laika pēdas, piemēram, šķūņa sašķiebtās sienas. Tās ir saglabātas.
Kopējās būvniecības izmaksas Tadenavā ir nepilni 647 000 eiro (neieskaitot PVN). Raiņa muzejs Tadenava, Raiņa un Aspazijas vasarnīca Jūrmalā, Raiņa un Aspazijas māja Rīgā (tiks atvērta rudenī) tiek atjaunota Eiropas Ekonomikas zonas finansētā projekta Raiņa un Aspazijas muzeju atjaunošana ietvaros.
Saule, kas spīdēja Tadenavā
"Dzejnieka Raiņa pati agrākā atmiņa saistīta ar Tadenavu, ar māju, kur viņš pavadīja pirmos trīs dzīves gadus. Kopā ar aukli viņš sildās saulītē. Kaut kur pie žoga. (..) Toreizējās kopā ar aukli sajustās saules pietika vairāk nekā sešdesmit gadiem. Tā vienmēr nojaušama dziļumā, pat vārdā nesaukta. Taču arī pieminēta tiek nemitīgi. Kuru kaitina vārds "saule", kas tik bieži parādās Raiņa vārsmās, tas lai zina: tā nav "saule vispār", tā ir 1867. vai 1868. gada saule, kas spīdēja Tadenavā, kas sildīja trīsgadīgu puisīti un viņa aukli," līdz šim nepārspētajā biogrāfiskajā romānā Rainis un viņa brāļi raksta Roalds Dobrovenskis.
Novērtējot grupas vecumu, savas un Raiņa dzimtās vietas patriote sēliete Agnese Timofejeva iepazīstina arī ar Raiņa dzimtās vietas vēsturi. 1863. gada pavasarī tagadējā Tadenavā no iepriekšējās dzīvesvietas – Lašu pagasta Baltās muižas Červonkas kroga – ieradās Raiņa tēvs ar ģimeni – sievu Dārtu un vecāko meitu Līzi. No septiņām tukšajām zemnieku sētām tika izveidota Tadenavas pusmuiža, un Krišjānis Pliekšāns kļuva par tās nomnieku. Vārdu jaunajai pusmuižai devis Kazimirs Plāters-Zībergs: sākumā Tadeušhofa, tad šis vārds latviskojies – Tadenava, vēlāk arī – Tadaine. Tadenavas mājā ģimene ienāk, kad mazajam Žaniņam ir pusgads. Ģimene te nodzīvo nepilnus četrus gadus, jo dodas tālāk uz tēva jauno nomas muižu Randeni netālu no Daugavpils.
Atzīmēties pie Žaniņa stenderes
Ekspozīciju veidojuši muzeja darbinieki sadarbībā ar dzejnieci Inesi Zanderi, kura, kā zināms, brīnišķīgi māk atrast kopēju valodu ar "brīnumbēbīšiem" filozofiem, un dizaina biroju H2E. Ideja ir skaidri nolasāma – stāstīt nevis par neaizsniedzamu ģēniju, bet mazo Žaniņu, kurš te piesaulītē kūņojies un audzis kopā ar citām dzīvām radībām. Ekspozīcija izveidota kā ekoloģiska bērnistaba – taustes piedzīvojums. Viss smaržo pēc koka. Principiāli nav izmantotas XXI gadsimta tehnoloģijas. Stāsta veidotāji acīmredzot ir vēlējušies noņemt Raiņa mantojumam un personībai smagumu: Rainis – tas ir tur, kur es uztaisīju kūti ar visādiem lopiņiem no foršajiem klucīšiem, mēģināju diegos iekārtu koka bumbiņu mežā izlasīt vārdu "saule", šūpojos uz koka zirdziņa vai uzspēlēju milzīgu ričuraču. Galvenā metafora ekspozīcijā ir saule. To mazas koka lodītes veidā katrs sev izgriež no lielas saules rata. Pēc pasakas principa "riti, riti, kamolīti", sekojot koka bumbiņai, var izstaigāt/ izspēlēt Raiņa dzīvi un darbus.
Vēl viena sakopta vieta
Varbūt kādam var šķist, ka Tadenavā nedaudz pietrūkst "pieaugušo stūrīša", tomēr vairākums apmeklētāju ir patīkami pārsteigti. Kulturoloģijas skolotājs Juris pašlaik ir brīvlaikā Latvijā no dizaina studijām Amsterdamā. Notupies pie stilizētas lādes, viņš mēģina planšetē izpīt Kaldabruņas jeb Krievānu Māras jostu, kurā ir 36 svastikas jeb ugunskrusta modifikācijas. Dzimis Kuldīgā, uzaudzis šī muzeja apkaimē, mammas vienmēr mudināts iet uz teātriem un muzejiem, Juris gluži pašsaprotami uztver atgriešanos šeit. Viņš ir pārliecināts, ka "kultūra ļoti saistās ar intelektu". Atjaunotā Tadenava Juri iepriecina. "Ir divu veidu muzeji: vieni, kuros tu piedalies, darbojies, otri – kuros viss atrodas aiz stikla. Mani ļoti pārsteidza, kā viss ir sataisīts, kāda muzejam ir ideja – ir stāsts, un tam tiek izvests cauri. Ja ir bērni, noteikti jābrauc, un arī pieaugušajiem ir interesanti." Vaicāts, kurš Raiņa darbs viņu uzrunājis personīgi, Juris min Zelta zirgu, kad universitātē to izlasījis vēlreiz un tad arī novērtējis: "Par mērķiem un kā tos sasniegt. Bieži ir tā, ka cilvēkiem dzīvē viss nāk viegli, bet dažreiz tomēr ir jāpacīnās."
Priecīga par Tadenavu ir arī Līgas Rudzātes ģimene no Vārkavas. "Es no rītiem daudz klausos radio, un man ļoti patīk raidījums Kultūras rondo. Tajā stāstīja par atjaunoto muzeju un uzsvēra, ka tas ir ļoti draudzīgs bērniem. Gribējās redzēt savām acīm." Pēc piedzīvotā Līga muzeju noteikti ieteikšot citiem: "Bērni redz, ka muzejs nav tikai tante, kura viena pati kaut ko garlaicīgi stāsta. Ja viņš ieinteresējas par šo vietu, viņš vēlāk citām acīm var lasīt arī dzejoļus."
Sievas domām pievienojas arī vīrs (diemžēl diktofonā slikti ierakstījies viņa vārds). Šāds muzejs noņemot obligātuma sajūtu, lai gan viņam personīgi "atrakciju esot pat par daudz". Taču svarīgāk ir ieklausīties šajos vārdos, jo stāsts jau nav tikai par vienu konkrētu muzeju: "Protams, ir ļoti jauki, ka ir vēl viena sakopta vieta. Tas lauku vidē ir ļoti skaisti." Šim pārim īpaša ir Raiņa poēma Daugava, lai arī vīrs pasmejas, ka ik vakaru Raini nelasot. "It sevišķi tagad Daugava ļoti sasaucas ar mūsdienām. Tie it kā ir tāli notikumi, bet reizē tik tuvi. Ir bezspēcība, ka tu neko nevari izdarīt. Liekas, kā cilvēki ticības vārdā cits citam var nodarīt tādas lietas… Saproti, ka tu esi tikai mazs punktiņš visā lielajā pasaulē un vari tikai lūgt…" – Rainis būtu priecīgs, ka ir sadzirdēts. Vārkavietes Līgas Rudzātes vienkāršie, emocionālie vārdi, izteikti lauku cilvēka īstumā, to apliecina.