Cilvēkiem, kuriem nekad nerodas jautājums: "Klausīties albumu – kas tas ir?", jo mūzika viņiem ir kaut kas vairāk nekā ar ausīm uztverams melodisks fons, iespējams, uz tā rēķina ir atņemta spēja priecāties vienkārši par jaunu punktu uz globusa, kurp izdevies aizbraukt. Tāpēc viņi parasti izvēlas ceļojumu ar kādu lielu mūzikas festivālu kā galveno galamērķi. Šogad izvēlējos Hurricane Šēselē Vācijā un Open’er Gdiņā Polijā. Par otro sen ir skaidrs, ka tas ir gana tuvu un jābrauc ar auto, turpretim par nokļūšanas veidiem Vācijā vēl varētu padomāt – lidmašīnas variants tomēr ir ātrāks un, ja laikus un prātīgi pirkta biļete, arī lētāks, bet ar to arī šī transporta priekšrocības izbeidzas, ja sasniedzamais punkts nav gluži Brazīlija un pat Anglija ne.
Nepatīkama ir mūžīgā kulšanās ar visām paunām līdz lidostām, kas sazin kāda vella pēc nav uzbūvētas tieši pie namdurvīm un festivāla teritorijā. To laiku, kurā ar auto jau sen būtu gabalā, paņem ilgā gaidīšana rindās. Kaitina arī ļoti ierobežotais līdzi paņemamo mantu skaits un pazemojošā kontrole, kur tevi izkrata līdz pēdējai vīlītei. Jautājumu nav – ērtākais ir sauszemes transports, vēlams tāds, kuru pats vari apturēt, ja rodas tāda nepieciešamība. Turklāt esi nogādāts no mājām līdz festivāla stāvvietai, izlaižot visas tās lidostas un stacijas. Bagāžniekā vari salādēt visu, ko nevēlies atstāt mājās: teltis un guļammaisus, atpūtas krēslus un pat nojumes, kaudzi ar lasāmvielu un pārnēsājamu bumboksu, gumijas zābakus lietus gadījumiem un rezerves kedas, mobilās gāzes plītiņas un iemīļoto mednieka dunci, jo ar kaut ko citu desu sagriezt neproti, pārtikas un dzērienu rezerves, ko veikalos pa ceļam var papildināt, pārliecinoties, ka Latvija ir viena no dārgākajām valstīm Eiropā. Plus atpakaļceļā, ja nav jāstiepj smagumi pašam, vari salādēt mašīnā visu vēl noderīgo un arī atradumus, jo trīs dienu rokenrola nogurdinātie turīgo valstu ļaudis daudzas vēl nenokalpojušas lietas pamet festivāla teritorijā – matračus, teltis, apģērbu, konservus, veselus iepakojumus ar alus bundžām utt.
Uzmanies no Krievijas
Ja nav ne pašam sava auto, ne arī drauga, kurš jau sen vāc kompāniju savam busiņam uz festivālu, neslikts variants ir auto īre. Atliek mazliet pameklēt internetā, un ir atrasts 90. gadu beigās ražots Audi A6 par 15 eiro dienā. Mašīna gana liela un motors divarpus litru, kas uz lielceļiem, kur visi nesas kā pašnāvnieki, nav mazsvarīgi, turklāt auto iet ar gāzi. Tātad ir pat cerības nebankrotēt, ja izmanto visas mašīnas vietas un nebrauc viens. Mašīnu saņemot, atliek atrast visas buktītes un citus sīkus defektus, lai pēc tam tos nepieraksta tev, un ceļojums var sākties.
Akla uzticēšanās elektroniskajam ceļvedim GPS gan nav vēlama – tas spītīgi centīsies vest pa taisnāko ceļu caur Kaļiņingradu, un tur bez vīzas nekā – mēģinot iebraukt Krievijas robežzonā, jāsastopas ar dusmīgiem bruņotiem vīriem, kurus grūti pārliecināt, ka tevi viņu Krievija šoreiz absolūti neinteresē. Tad jau labāk sākumā "gudrajā" aparātā kā galamērķi iestatīt Lietuvas un Polijas robežpilsētu Suvalkus vai pat izmantot veco labo papīra karti.
Putekļi, kas griežas
Festivāls Hurricane no divām galvenajām skatuvēm pirms gadiem desmit nu jau paaudzies un piedāvā vērā ņemamus māksliniekus uz četrām, attālumi starp tām ir pietiekami mazi, lai tos varētu laikus izstaigāt. Kaut arī brīžiem no nemainīgi pelēkajām debesīm smidzina lietus, tas nav pietiekami, lai teritorijā veidotos dubļi, un kāju tūkstošu sakultais putekļainais segums pārvēršas gandrīz necaurredzamā mākonī pāris metru virs zemes, no kura daži glābjas, apsienot seju ar lakatu.
Brīva dzeramā vai vismaz atsvaidzināšanās nolūkiem izmantojama ūdens nepieejamība ir viens no daudzu festivālu lielākajiem mīnusiem, kas no peļņas viedokļa, protams, ir pluss. Paldies, ka vismaz gaiss, ko elpot, vēl ir par brīvu. Roskildes festivālam gods un slava – tur pie visām skatuvēm apsargi dod dzeramā ūdens glāzes (tai vajadzētu būt normai, ja neatrodies tuksnesī), bet Hurricane vismaz līdzās dažām tualešu rindām ir pieeja nedzeramajam ūdenim, ar ko atsvaidzināties. Citviet pat nekā tāda nav, un tad atliek pirkt ūdeni par naudu vai meklēt to ārpus teritorijas, upurējot tam kādu koncertu vai pat vairākus, jo pie telts var sanākt arī aizsēdēties kopā ar tiem, kuri ieplānojuši šai dienā iet tikai uz vienu vai diviem – pašiem svarīgākajiem – koncertiem.
Nodevas savai zemei
Par pašu galveno festivālā – mūziku. Hurricane izdevās vēlreiz pārliecināties, ka Arcade Fire ir viena no pašām labākajām mūsdienu grupām – tās koncertšovs tā arī palika nepārspēts. Tāpat The Black Keys, Franz Ferdinand, Interpol, Metronomy, The Naked and Famous, Belle & Sebastian un joprojām dzīvos klasiķus Pixies gribētos reiz redzēt festivālā Positivus. Nevis arī Hurricane klātesošos The Kooks, Bastille un Elbow, kas, man jāatvainojas, tomēr nav mūsu lielākā festivāla cienīgi galvenie mākslinieki.
Tāpat kā festivālā Positivus ārzemnieki droši vien nesaprot latviešu grupas, arī Hurricane orientēts, pirmkārt, uz vāciešiem, tāpēc liela daļa vietējo ansambļu (dažs pat ar gastronomiskiem, visu izsakošiem nosaukumiem – Broilers, Fettes Brot, Donots, Seed) spēlē tieši viņiem par prieku. Iebraucējiem atliek vien doties uz kādu citu skatuvi un atklāt, cik vareni ar savu temperamentīgo muzikālo šovu ir meksikāņi no Panteon Rococo un īri no Flogging Molly.
Zviedru dziedātājai Lykke Li laiks vairāk pievērsties nopietnākai mūzikai – popmūzika viņai par šauru –, bet kādreiz puslīdz alternatīvā un interesantā Lilija Allena gan iet pretējā virzienā. Šķiet, ar savu jauno šovu, kurā vesels bars dejotāju, viņa pārvēršas (ja vien tur neslēpjas ironija) par jauno Kailiju Minogu, tiesa gan, bezgaumīgāku. Droši vien brāļus Galaherus, kuri šādus akrobātu šovus nevar ciest vairāk nekā viens otru, dzeltenā prese nekad vairs nepieķers Londonā dzerstiņā kopā ar Liliju, kā tas bija pirms dažiem gadiem.
Dzer vai klausies
Festivāls Open’er, salīdzinot ar Hurricane, ir kārtības paraugs. Iespējams, šie bezmaz militārie ieradumi mantoti no Polijas aizvadītajām desmitgadēm Austrumeiropas sociālistiskā bloka valstu saimē. Hurricane viss iet ņigu ņegu – tualetes, ēdienu un dzērienu punkti atrodas uz katra soļa pat pie pašām skatuvēm –, turpretim Open’er viss ir sadalīts. Tikai atsevišķā ēdināšanas un dzirdināšanas zonā iespējams to visu iegādāties un lietot.
Ceļā uz skatuvēm stāv apsargu rinda, kurai cauri ar glāzi vai hamburgeru rokā neiziesi. Milzīgās teritorijas (gājiens no skatuves uz skatuvi aizņems krietni vairāk laika nekā Hurricane) segums ir nopļauta pļava – sausā laikā putekļi gaisā neceļas, un lietū arī dubļi neveidojas. Dabas veidotā pļava nav ideāli gluda, un tumsā aiz kaut kādiem kukuržņiem var arī paklupt, bet tas nav sāpīgi, jo plastmasas dakšiņas vai naži, uz kuriem uzdurties, tur nemētājas. Viss ir tīrs, un zemē rēgojas vien pa kādam izsmēķim. Citos festivālos tīrību nodrošina paši apmeklētāji, par nodotajām glāzēm vai bundžām saņemot suvenīrus vai naudu, bet Open’er teritorija par izgāztuvi vispār nepārvēršas.
Polijā par absolūto favorītu kļuva Džeka Vaita koncerts, kurā bez viņa sologabaliem skanēja arī daudz The White Stripes dziesmu. Lieliskus koncertus nospēlēja nu jau par roka veterāniem uzskatāmie Pearl Jam un Faith No More. Koncertā ārkārtīgi aizraujoša ir Losandželosas māsu grupa Haim – meiteņu rokenrols nemirst, un 2014. gada versijā tā vārds ir Haim. Daudzajiem latviešu klausītājiem Open’er beidzot kļūst par vietu, kur just līdzi arī savējiem – pirms diviem gadiem tie bija Instrumenti, šogad – Carnival Youth. Savukārt grupa Phoenix ar savu franču enerģiju un šarmu parūpējās par vislabāko festivāla noslēguma koncertu, kādu vien var vēlēties. Beigu beigās ir prieks par brāļiem poļiem, ka viņiem ir šāds festivāls, un ne mazāks prieks ir atgriezties mājās un mesties iekšā pašmāju festivālu maratonā.