Dzīve uz Zemes ir sviestmaize ar sūdiem, un, jo tālāk, jo mazāk maizes – saka iestudējuma galvenais varonis Filips. Sākotnēji šajā monoizrādē tēloja pats Robērs Lepāžs – skatuves dzejnieks, tēlu burvis, viena no lielākajām autoritātēm mūsdienu teātrī. Mēness neredzamā puse/The Far Side of the Moon ir ļoti personisks darbs, kas tapis pēc režisora mātes nāves. Kādu dienu atkritumu kaudzē viņš pamanīja milzīgu veļas mašīnas "iluminatoru" un atcerējās, kā bērnībā kopā ar māti gājis uz publisko veļas mazgātavu, kurā viņam paticis vērot šos logus uz citu pasauli. Veļas mašīnas melnais caurums mazajam Robēram atgādināja kosmosa kuģi – viņš tajā redzēja nevis rotējošu apģērbu ziepju putās, bet Visumu. Tā radās izrādes Mēness neredzamā puse galvenais vizuālais tēls – veļas mašīnas apaļās durvis jeb ieeja kosmosa pasaulē.
Jaunība Mēness krāsās
"Kopš tā laika, kad Mēness tika zondēts, apmeklēts un kartografēts, mūsu interese par to ir mazinājusies. Mēness vairs nav mīts, taču tas nav zaudējis savu poētisko spēku. Mana interese par dažām Visuma apgūšanas epizodēm negaidīti aizveda mani atpakaļ bērnības gados. Izrādījās, mana jaunība, kas šķita tik saulaina, patiesībā bija krāsota Mēness krāsās – zilā un pelēkā. Es uzdrošinos cerēt, ka mans stāsts jūs aizkustinās un atmodinās kaut nelielu daļu Mēness nostalģijas," izrādi piesaka autors un režisors Robērs Lepāžs.
Viņa teātra kompānijas Ex Machina viesizrādi Igaunijā rīko Tallinas Pilsētas teātris. Mēness neredzamā puse būs skatāma divus vakarus, 1. un 2. oktobrī, uz Tallinas koncertzāles Nokia skatuves (angļu valodā ar tulkojumu igauņu un krievu valodā). Kopš pirmizrādes 2000. gada sākumā šis iestudējums apceļojis 50 pilsētu visā pasaulē. Oriģinālmūziku uzvedumam sacerējusi Lorija Andersone. Pirms desmit gadiem Robērs Lepāžs uzņēma filmu Mēness neredzamā puse.
Robērs Lepāžs stāsta, ka, iestudējot Mēness neredzamo pusi, viņu īpaši interesēja līdzcietības jautājumi: "Ir divi jēdzieni – žēlums un līdzcietība. Kristiešu konfesijas cilvēku provocē uz žēlumu, taču tā ir pēdējā no visām sajūtām. No žēluma var saslimt, tas atņem spēkus un nesniedz impulsu darbībai. Savukārt līdzcietība palīdz atdot daļu no sevis, lai citam kļūtu labāk. Līdzcietība man palīdz samierināties ar faktu, ka dzīvē nav laimes. Tās nevar būt, un nav jācenšas to notvert. Taču mums ir cits dāvinājums – prieks. To var sajust, pēc tā var tiekties. Skatoties izrādes, cilvēki, kuri varbūt ir nelaimīgi, priecājas, un es priecājos kopā ar viņiem."
Bēthovens ir beigts
Tallinā visas lomas izrādē atveidos Parīzē dzīvojošais kanādiešu aktieris Īvs Žaks. Stāsta kodols ir divu brāļu konflikts – viņi cenšas tikt galā ar savas mirušās mātes mantojumu un pārvarēt savstarpējo atsvešinātību. Savas pēdējās dienas viņa aizvadīja veco ļaužu pansionātā, viņai bija amputētas kājas. Iespējams, sieviete izdarīja pašnāvību – viņai bija problēmas ar nierēm, un, lai mirtu, viņai tikai vajadzēja iedzert vairāk ūdens, nekā atļauts. Nekāda vilinoša mantojuma patiesībā nav – tikai 5000 dolāru skaidrā naudā, akvārijs ar zelta zivtiņu, vārdā Bēthovens, dažas mēbeles, ieskaitot smagu skapi, kas kādreiz kalpoja par robežlīniju brāļu istabā – saticības viņiem nav bijis kopš bērnības.
Filips, vecākais brālis, ir mūžīgais neveiksminieks. Būdams dīvains romantiķis, viņš ir apsēsts ar lidojumiem kosmosā – tie viņu interesē nevis no tehnoloģiskā, bet no kulturoloģiskā viedokļa. Filips sajūsminās par zinātnieku, izgudrotāju un teorētiskās kosmonautikas pamatlicēju Konstantīnu Ciolkovski, kā arī par Juriju Gagarinu, Sergeju Koroļovu un kosmosa operācijas Sojuz-Apollo dalībniekiem. Viņš raksta disertāciju par tehniskā progresa ietekmi uz kultūru un cer, ka leģendārais Aleksejs Ļeonovs – pirmais cilvēks, kurš izgājis atklātā kosmosā, – viņu atbalstīs un sagādās atsauksmi. Satikt Ļeonovu Kanādā Filipam diemžēl neizdodas, tāpēc viņš aizbrauc uz konferenci Maskavā, taču aizmirst pagriezt pulksteni – kad Filips ierodas savas uzstāšanās vietā, viņu sagaida tukša zāle.
Jaunākais brālis Andrē ir labi situēts gejs, pragmatiķis un racionālists. Viņš kopā ar dzīvesbiedru mīt skaistā mājā, strādā labi atalgotu darbu – lasa laika ziņas televīzijā. Filips ir spiests lūgt Andrē pieskatīt mantojumā atstāto zelta zivtiņu, kamēr viņš apmeklē konferenci Maskavā. Ierodoties mātes dzīvoklī, Andrē konstatē, ka Bēthovens ir beigts.
Rituāls vienmēr ir vienkāršs
Brāļu nesaskaņas atbalsojas ASV un PSRS kosmosa iekarošanas cīņā. Robērs Lepāžs skaidro, ar ko padomju kosmonauts atšķiras no amerikāņu astronauta. Kosmonauts ir meklētājs kosmosā: viņš meklē harmoniju, kas pretstatīta haosa disharmonijai. Savukārt astronauts ir "kāds, kuru labi finansē".
Kad 2007. gadā Robērs Lepāžs spēlēja šo izrādi Maskavā, skatītāju vidū bija arī Aleksejs Ļeonovs, kurš izrādes beigās pienāca pie skatuves, lai paspiestu Lepāžam roku, – aktieris un režisors apraudājās. Veidojot iestudējumu, viņš plānoja to veltīt astronautam Bazam Oldrinam – otrajam cilvēkam (tāpēc neveiksminiekam) pēc Nīla Ārmstronga, kurš spēris kāju uz Mēness. Robērs Lepāžs piezvanīja Bazam Oldrinam un saskārās ar saspringtu, sausu, noslēgtu militāristu, kurš tā arī nav sapratis, ko no viņa gribēja kaut kāds režisors. Tikai pēc tam Lepāžs uzzināja par Alekseju Ļeonovu, un viņu savaldzināja kosmonauta atvērtība un sapratne.
Visos Robēra Lepāža iestudējumos – no cirka līdz operai – fantastika un citas realitātes dimensija slēpjas sadzīviskās situācijās, ikdienišķās detaļās, kuras vajag sajust, saklausīt un ieraudzīt, pareizajā leņķī pagriežot maģisko spoguli. To arī dara Mēness neredzamās puses aktieris: izrādē izmantotas lelles, optiskie efekti un videoprojekcijas. Elementāras lietas savienojas neiedomājamā tēlu un emociju mozaīkā un rituālā, kas fascinē ar savu neaprakstāmo vienkāršību.
Apzinoties, ka pasaule nav ideāla un nevar tāda būt, pret cilvēku kanādiešu meistars vienmēr izturas ar mīlestību, cieņu un uzticību. "Manuprāt, cilvēki apmeklē teātri ne jau tādēļ, lai izklaidētos, bet lai trenētu savu garu, attīstītu prātu un jūtas. Teātris ir kā sporta zāle. Cilvēki sporto, lai pēc darbadienas, kas pavadīta pie datora, pareizi sadalītu savu fizisko enerģiju un neļautu ķermenim novārgt. To pašu ar viņiem dara teātris – skatītājs tajā attīsta emocijas un radošās spējas. Viņš iet uz teātri, lai paliktu cilvēks," apgalvo Robērs Lepāžs. Viesizrāde Robērs Lepāžs.
Mēness neredzamā puse
Tallinas koncertzālē Nokia 1., 2.X plkst. 19
Biļetes www.ticketpro.ee EUR 35