Islande ceļotājiem savus dārgumus atklāj soli pa solim, ne uzreiz. Pēc nolaišanās Keflavikas lidostā viss šķiet pārsteidzošs, ik minūti gribas bildēt Mēness virsmai līdzīgo ainavu, kas sedz teritoriju ap lidostu un galvaspilsētu. Taču katrā ceļojuma dienā un pat stundā pārliecināsimies, ka šī ainava kļūst arvien iespaidīgāka, pārsteidzošāka un sapņaināka. Kad būsim tikuši līdz salas dienvidu krasta vidum, vairs nesapratīsim, ko bijām fotogrāfējuši pirmajā dienā.
Dabas sagādātais šovs
Islandē mums katru ceļojuma dienu izdodas bez grūtībām iesākt ļoti agri, vēl pirms salu ieņem tūristu pūļi. Viņu šeit ir daudz – it īpaši slavenajā golden circle jeb zelta aplī pāris stundu braucienā ap Reikjavīku. Par spīti iespaidīgajām cilvēku masām, šīs vietas tomēr iesaku apmeklēt visiem, jo katra iedvesmo un nelīdzinās nekam citam iepriekš dzīvē redzētam.
Pirmā zelta apļa pietura ir Tingvedliras Nacionālais parks, kurā virs zemes redzama plaisa starp Eiropas un Amerikas tektoniskajām plātnēm. Tas izklausās tieši tik neticami, cik izskatās, – pa šo starpkontinentu plaisu pat iespējams pastaigāties vairāku kilometru garumā. Ne velti tieši šo dramatisko vietu Islandes vikingu parlaments gadu simtiem bija izvēlējies par pulcēšanās un tiesas procesu norises vietu. Pa šo apkārtni var skaisti pastaigāties, raudzīties neticami dzidrajos Oksaras upes ūdeņos un aplūkot mīlīgas rindu mājiņas, kas izrādās ministru prezidenta vasaras rezidence.
Otrā zelta apļa pietura ir Gulfosa ūdenskritums, kas vārda tiešā nozīmē liek aizrauties elpai. Kad tuvojamies šim krācošajam un sēcošajam milzim, tas burtiski aug savā varenībā. Kad esam tam tuvu klāt, atklājas vēl viens milzīgs ūdenskrituma posms aizā. Gulfoss ir leģendām apvīts, tautā mīlēts dabas objekts, kas varenībā salīdzināts ar Niagāras ūdenskritumu. Par tā iespaidīgumu liecina tas, ka Gulfoss izceļas Islandes desmit tūkstošu ūdenskritumu konkurencē kā viens no lielākajiem un skaistākajiem.
Trešā pietura ir geizeru apvidus, kurā atrodams arī šo savdabīgo dabas veidojumu ciltstēvs – pats Geizirs, kas devis vārdu visiem citiem geizeriem. Tomēr pašlaik Geizirs nobāl blakus esošā mazākā brāļa Strokura ēnā, jo šis draiskais geizers reizi desmit minūtēs gaisā izšļāc ap 20 metru augstu ūdens strūklu. Tas ir īstens dabas sagādāts šovs, kas iepriecina tūristus, kuri nedabiskās pozās sastinguši ar kamerām rokās. Skats ir fantastisks – kad tuvojas izvirduma brīdis, geizers sāk burbuļojoši elpot un pulsēt, līdz uzburbst zilā kupolā, kas pārsprāgst augstā ūdens stabā.
Jāpiebilst, ka vairākumu Islandes dabas objektu iespējams apmeklēt jebkurā diennakts laikā un bez maksas – kaut naktī, ja ceļojat vasarā, kad salu nelaiž vaļā polārās dienas tvēriens.
Viens no retajiem izņēmumiem ir Keridas vulkāniskais krāteris, par kura apskati jāsamaksā daži eiro. Skaisto krātera ezeru var apiet gan pa augšu, gan gar pašu ūdens malu. Apaļais ezers izskatās citādi katrā dienas stundā atkarībā no tā, kā tajā iespīdošā saule maina ūdens un apkārtējo augu krāsu.
Fotogēniskais ūdenskritums
Nākamajās dienās atklājām citādu Islandes seju – mierpilnu, no tūristiem brīvu un saules pielietu. Piemēram, piejūras pilsētiņa Eirarbahģi šķiet gluži kā rezervēta mums diviem. Šejienes atmosfēra atgādina Cinevillu, kur var staigāt pa ielas vidu un piedurties māju sienām, lai pārliecinātos, ka tās tūlīt nesagāzīsies. Pastaigā pa melno aļģu klāto okeāna pludmali mūs pavada draudzīgais ciematiņa uzraugs kaķis.
Mūsu ceļvedī minēts lielisks vietējais jūras velšu restorāns ar pieņemamām cenām, taču, kad redzam pilsētas izslaucītās ielas, cerības to sastapt atvērtu pirmdienas dienā strauji samazinās. Liels ir mūsu pārsteigums, ka mājīgais restorāns ir vaļā un savās saules pielietajās telpās, šķiet, gaida tikai mūs. Naudas taupīšanas nolūkos pāris dienu esam ēduši tikai līdzpaņemtās sviestmaizes un ābolus, tāpēc nu varam atļauties sevi palutināt. Pēc Islandes cenām lētā un izcili gardā porcija ar svaigu zivi vai omāra pastu maksā 30 eiro.
Mūsu tālākais ceļš ved pa salas dienvidu krastu uz austrumiem. Iepriekšējo nakti esam gulējuši mašīnā, cerēdami ietaupīt naudu par dārgajām naktsmājām. Krietni pārsaluši mitrajā spēkratā, esam nolēmuši atvēlēt 56 eiro no cilvēka nākamajām naktsmājām kādā lauku hostelī sešvietīgā istabā (vismaz cenā iekļauta sauna un karstā ūdens kubls). Braucam cauri paugurainām pļavām, kur tālumā vīd ledāju cepurēm rotātie vulkāni Katla un Eijafjadlajegidls, kas 2010. gadā ar savu izvirdumu izjauca eiropiešu mieru. Vulkāna izvirdums kļuvis par Islandes tūrisma produktu – suvenīru veikalu plaukti vai lūst no lavas putekļu izstrādājumiem un izvirduma pastkartēm.
Jau esam pieraduši pie neatņemamām Islandes ainavas sastāvdaļām – aitām un ponijiem (vēlāk noskaidrojam, ka tie ir Islandes zirgi, ar kuriem vietējie ļoti lepojas). Arī ūdenskritumi ir ierasta Islandes lielceļu dekorācija – šaurie vai zemie šeit neizpelnās īpašu uzmanību, bet arī lielo ir tik daudz, ka visus apskatīt būtu ļoti grūti. Viens no slavenākajiem salas dienvidu ūdenskritumiem ir Skougafoss, kas nav tik varens kā Gulfoss, bet ir ārkārtīgi fotogēnisks. It sevišķi saulainā dienā, kad ūdens šļakatas veido treknu varavīksni ūdenskrituma pakājē, kas it kā ved uz ūdens otrā pusē apslēptiem dārgumiem.
Kāpjot 60 metru augstā ūdenskrituma augšā, vēl nezinām, ka šeit sākas gleznains pārgājiens, ko var iet kaut trīs dienas, tāpēc neesam sagatavojuši ne sviestmaizes, ne atbilstošu apģērbu. Taču kājas mūs pašas nes gar Skougas kalnu upes lēzenajiem un skarbajiem posmiem ar kalnu veidotām figūrām visapkārt. Fonā gozējas baltcepurainais vulkāns, no kura ledāja veidojas šī skaistā upe, un ir tik grūti apgriezties un iet atpakaļ. Šajā brīdī apsolām sev, ka tas nebūs mūsu pēdējais Islandes ceļojums un nākamreiz noteikti sagatavosimies pamatīgāk un iepazīsim arī salas iekšieni.
Melnais smilšu klājums
Nav pārsteigums, ka vietā, kur vasarā temperatūra tikai retumis pakāpjas līdz divdesmit grādiem un saule ir reta viešņa, vietējie ir ļoti iecienījuši spa centrus, saunas un karstās vannas. Jau lidostā kārdinošas reklāmas no visām pusēm aicina atpūsties spa centra Blue Lagoon koši zilajos ūdeņos. Arī mēs uzķeramies uz reklāmas un esam gatavi par šo prieku maksāt 70–80 eiro, bet zilā lagūna ir pārpildīta un mūs pretī neņem. Tikai vēlāk nopriecājamies par šo sakritību, jo atklājam daudz lētākus un tukšākus spa centrus bez tūristu pūļiem. Turklāt viesnīcās un hosteļos pirts apmeklējums nereti iekļauts naktsmāju cenā. Mēs apmeklējam pirtis Laugarvatn Fontana, kas izvietotas ģeotermālajā ezerā. Šeit pirtis un baseinus dabiski silda karstie avoti, savukārt drosmīgie var ielēkt vēsajā ezerā un pat atrast verdoša ūdens tērcītes, kas ceļas augšup tieši no zemes dzīlēm.
Ūdens ir Islandes stihija – ne tikai karstajos avotos un ūdenskritumos baudāmais, bet arī tas, kurš sākas ledājos un pieticīgi tek no krāna. Secinām, ka šejienes krāna ūdens ir garšīgākais, kāds jebkad baudīts, un koferī pat iepakojam līdzi mazu pudelīti šī brīnuma kā suvenīru.
Ceļojuma nobeigumam esam pataupījuši saldo ēdienu – melnās lavas pludmali Vīkas pilsētiņā. Mums visapkārt plešas dramatiski melnais smilšu klājums, priekšā slejas zaļām sūnām noaugušas, augstas klintis, kurās rosīgi dzīvojas putnu kolonijas. Pikniks Vīkas pludmalē sagādā dīvainas sajūtas – smiltis ir tikpat smalkas un mīkstas kā Latvijā, bet to koši melnā krāsa ir neierasta un rada maldīgu iespaidu, ka smiltis ir netīras. Sev par pārsteigumu Vīkā satiekam arī vairākus latviešus, kuri šeit dzīvo un strādā.
Piemīlīgajai galvaspilsētai Reikjavīkai četru dienu ceļojumā atliek pavisam maz laika. Ir saprotami, ka tā paliek salas dabas bagātību ēnā, taču stundas pastaiga šeit ir ļoti baudāma. Man Reikjavīka atgādina slēpošanas ciematu ar krāsainām mājiņām, tiesa, ne no koka, jo tas te ir sastopams reti. Patiesībā latviešu acis pārsteigs absolūts mežu trūkums visā salā.
Islande vēl ilgi – varbūt nekad – nebūs gatava. Varbūt vēl mūsu dzīves laikā pieredzēsim, kā sadumpojas kāds vietējais vulkāns un no okeāna dzīlēm iznirst jauna sala. Nākamreiz apņemamies apmeklēt ledāju parku Jēgilsardlounu, aizbraukt ar prāmi uz salu arhipelāgu Vestmadnaeijaru dienvidos, doties kalnu izbraucienā ar kādu no milzīgajiem džipiem, kuru riepu augstums teju sasniedz cilvēka augumu, kā arī noķert aiz astes ziemeļblāzmu.
Keita
oskars
Povilas Jansons